“Svarīgākais, ka palīdzam bērniem atrast ģimenes”

Šogad aprit 20 gadi, kopš Latvijā tika izveidotas Bāriņtiesas, kuru galvenais uzdevums ir bērnu un citu rīcības nespējīgo personu personisko un mantisko interešu aizsardzība. Uz šo brīdi Latvijā darbojas 142 pilsētu un novadu bāriņtiesas. Šo 20 gadu laikā ir paveikts daudz – izveidota un nostiprināta sistēma, kas aizsargā bērnus un palīdz grūtā brīdī. Protams, kā jau katrā darbā, neiztiek bez starpgadījumiem un konfliktiem. Un nevienam nav noslēpums, ka, domājot par bāriņtiesu darbu, pirmās, kas ienāk prātā, ir negatīvas emocijas. Tomēr, noteikti gribas uzsvērt – ir paveikts ļoti, ļoti daudz laba.

Daugavpils novadā darbojas 5 bāriņtiesas – Kalkūnes, Naujenes, Līksnas, Skrudalienas un Višķu. To darbu vada 5 bāriņtiesu priekšsēdētāji, ar kuriem piedāvājam interviju šajā avīzes numurā. Katram ceļš uz šo amatu ir vijies dažādi.
Naujenes pagasta bāriņtiesu vada Tatjana Belova, kas šajā amatā jau ir 8. gadu. 18 gadi nostrādāti Maļinovas pamatskolā par sākumskolas skolotāju. Skrudalienas bāriņtiesu vada Romualds Baranovskis, pēc izglītības arī pedagogs, ilgus gadus strādājis par Tabores pamatskolas direktoru. Bāriņtiesu sistēmā ir jau 12 gadus, no kuriem 10 nostrādāti par priekšsēdētāju. Valdis Miltiņš par priekšsēdētāju strādā kopš Bāriņtiesu izveides pirmsākumiem – 1996. gada, pēc izglītības ir jurists un psihologs. Regīna Kudiņa bāriņtiesu sistēmā ir jau 18 gadus, pēc izglītības fizikas un matemātikas skolotāja. Savukārt Vita Verza sākotnēji strādājusi par Kalkūnes pagasttiesas priekšsēdētāju, bet nu jau 18 gadus – par Kalkūnes bāriņtiesas priekšsēdētāju. Pēc izglītības ir pedagogs un jurists. 

Ikdienas darbs bāriņtiesā ir specifisks. Kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai varētu pildīt šos atbildīgos pienākumus?

T.B. Jābūt stiprai nervu sistēmai, jāprot pieņemt pareizais lēmums un par savu pieņemto lēmumu jābūt pārliecinātam. Jautājumā, kad tiek lemts par bērna likteni, mēs nevaram atļauties kļūdīties. Jāpiemīt arī atbildībai un izturībai.

V.V. Jābūt savaldīgam, jo atnāk dažādi cilvēki. Jāstrādā tā, lai cilvēkam, kurš pie mums atnāk, tiktu palīdzēts. Arī gadījumos, kad nāk bērnu vecāki, jābūt pretimnākošam nevis uzbrūkošam. Ja viņš jūt, ka viņš tiek sadzirdēts, tas ir ļoti svarīgi. Priekšsēdētājam ir jābūt ļoti rūpīgam savā darbā, īpaši notariālajos jautājumos. Pieņemtajos lēmumos nevar būt neviena drukas vai neuzmanības kļūda.

R.K. Viena no īpašībām noteikti ir pedantisms. Jābūt ļoti zinošam speciālistam, jo tā ir liela atbildība. It īpaši brīžos, kad mainās likumdošana un jāpārzina visas tās nianses. Laipnība, kārtība – arī ir neatņemamas īpašības mūsu darbā. Protams, arī smaids uz lūpām palīdz atrisināt daudzas problēmas. Pēdējā laikā sabiedrībā parādās tendence, ka bāriņtiesa tiek vērtēta negatīvi. Līdz ar to nereti arī cilvēki, kas nāk pie mums, izgāž savas negācijas, rakstot sūdzības. Bet tur it tā darba specifika. Diemžēl tas mums sagādā gan lielas raizes, gan lielus finansiālus resursus.

V.M. Nevar jau visu izstāstīt. Ar ko mēs riskējam, aizstāvot bērnu intereses. Diemžēl tās visas negācijas man ir ļoti sāpīgas. Lai arī apkārt negāciju pietiekoši, mēs protam saglabāt to pozitīvo dzirksti, bez tās jau nevar.

R.B. Ilgie darba gadi skolā man palīdzēja uzzināt bērnus, viņu situācijas. Padomju laikos jau bāriņtiesu nebija, sociālo darbinieku arī. Viss gūlās uz skolas pleciem. Zinājām visas pagasta nelabvēlīgās ģimenes, bērnus, kas tajās cieš. Uzmanības centrā vienmēr bija bērns. Lai viņam tiktu nodrošināti labi dzīves apstākļi, uzraudzīt, lai viņa tiesības netiktu pārkāptas. Vienmēr cenšos situāciju skatīt no dažādām pusēm, ilgi runāties ar cilvēkiem – lai viņi pastāsta, kā viņi dzīvo, kāpēc rodas konkrētas konfliktsituācijas. Ir izveidojusies laba sadarbība ar speciālistiem, dienesta psihologiem, pagastu sociālajiem darbiniekiem.

T.B. Man patīk strādāt ar bērniem. Emocionāli reizēm ir ļoti sarežģīti, bet ir liels prieks par to, ka varam bērniem palīdzēt atrast ģimeni. Skatot pēdējo divu gadu griezumā, adoptēti aptuveni 5-6 bērni, arī tagad notiek adopcijas process, un kādi 8 bērni ir atgriezti savās bioloģiskajās ģimenēs.

Kas sniedz gandarījumu Jūsu darbā?

V.V. Ir liels prieks, kad vecāki saņemas, apzinās un labo savas kļūdas. Ir gadījumi, kad pēc apsekošanas sniedzam par vecākiem pozitīvu vērtējumu. Viņi labojas un bērns tiek atgriezts atpakaļ ģimenē. Tagad man notiek viens adopcijas process. Ģimenē ir 4 bērni, vecākajai meitenei ir 15 gadi, mazākajam – 5. Visus šos bērnus adoptēs ģimene no ASV. Kad redzi, ka bērni ir laimīgi, ka viņiem būs ģimene, arī pašiem prieks un gandarījums. Ir arī vietējās adopcijas, kad atrodam ģimenes Latvijā. Šī gada laikā divus bērnus adoptēja kāda ģimene no Daugavpils. Satiekot uz ielas šos bērnus smaidošus, ir gandarījums. Prieks, ka viņi atrada ģimenes ar mūsu palīdzību.

R.K. Mēs jau nesniedzam materiālo palīdzību, to dara sociālie darbinieki. Mūsu uzdevums ir palīdzēt morāli, sniegt padomu. Ja pēc kāda laika redzi, ka bērns pabeidz skolu, kļūst par labu speciālistu, ir prieks. Nesen pie mums uz pagastu viena meitene bārene atnāca strādāt par kasieri. Kaut arī uz laiku, tomēr tas ir ļoti atbildīgs darbs. Tad viens puika bārenis pabeidza Daugavpils Būvniecības tehnikumu un tagad jau strādā par celtniecības speciālistu. Tādu bērnu nav daudz.

V.M. Vislielākais pozitīvais moments, manuprāt, ir tas, ka bērni atpazīst gan bāriņtiesu kā iestādi, gan mani kā cilvēku, kurš uzklausīs un palīdzēs. Viņi jau arī paši vecākiem pasaka, ka griezīsies pie Miltiņa kunga tādā vai citādā jautājumā. Pēc gadiem, kad vēro, kā tie bērni ir izauguši, kā ir aizvijies viņu dzīves ceļš, priecājos par tiem, kam viss ir labi. Ir arī tādi, kuriem nav tik labi gājis.

T.B. Īpašs prieks ir par maziem bērniem. Bija viena meitene, 3 mēnešus jauna, kura tika izņemta no ģimenes un ievietota Kalkūnes aprūpes centrā, bet ļoti ātri mēs atradām viņai audžuvecākus, nodibinot aizbildnību. Pašlaik notiek adopcijas process. Mēs paši jūtam, kur bērnam labāk. Protams, katram bērnam ir vajadzīga mamma un tētis, bet mums ir jāizvērtē, kur ir tā drošākā vide bērnam. Nav tik viegli uzreiz atrast audžuģimeni. Naujenē ir divas audžuģimenes – Irinas un Kazimira Savicku ģimene, kuri audzina 4 pieņemtos bērnus, Nataļjas Prohovskas ģimene, kurā pašlaik nav bērnu, bet bija divas meitenes, kuru vecākiem atjaunotas aizgādnības tiesības un kuras ir aizbraukušas ar mammu uz Vāciju. Bija bērni, kas adoptēti uz ASV, Itāliju. Ģimenes mums raksta, sūta fotogrāfijas. Mēs redzam, ka bērni tur dzīvo ļoti labi. Mums ir labs kolektīvs, esam draudzīgi, palīdzam viens otram, sadarbojamies ar citu bāriņtiesu kolēģiem, ar Sociālo dienestu. Tas arī ir pozitīvi.

R.B. Šogad ar mūsu palīdzību adoptēti trīs bērni. Vienai no meitenēm mamma nomira dzemdībās, bet tagad viņai ir atrasta ģimene. Tad vēl divi bērni adoptēti arī tepat Latvijā. Nesen arī es satiku vienu bērnu, kurš pabeidza Daugavpils Universitāti, veiksmīgi strādā. Protams, mācīties viņam nebija viegli, bet palīdzēja valsts, Sociālais dienests. Prieks, ka ir šī motivācija – mācīties, strādāt. Tātad viss viņam dzīvē būs labi. Arī mums 7 bērni bija adoptēti uz ASV. Man pašam ir īpašs prieks, ka divi bērni ar īpašām vajadzībām tika adoptēti. Ceru, ka tur viņiem tiek nodrošināta atbilstoša ārstēšana.

Vai ir bieži gadījumi, kad bērns tiek atgriezts atpakaļ bioloģiskajā ģimenē?

R.K. Kalkūnē savā laikā vienai mammai ar tiesas spriedumu tika atņemtas tiesības, un 14 gadu vecumā meitene atrada savu mammu un sāka uzturēt saikni. Viņa dzīvo Naujenes bērnu namā, bet faktiski mamma viņai ir un kontakts tiek uzturēts. Mēs jau mudinām, lai māte iet un juridiski atgriež sev tiesības caur tiesu, bet pagaidām viņa to nedara.

V.V. Man arī Medumu pagastā bija viens puika, kas, sasniedzot pilngadību, aizgāja dzīvot pie savas mammas. Galvenais, ka visi galarezultātā ir laimīgi.

R.B. Pie mums pagastā pašlaik vienam tēvam ir atņemtas aizgādības tiesības un viņam ir dots viens gads, lai uzlabotu situāciju. Mūsu bāriņtiesa tieši šajā posmā atjauno tās tiesības uz bērnu. Tādi lēmumi, kas ir gājuši caur tiesu, bija tikai divi.

Pastāstiet par audžuģimenēm, kuras ir Jūsu redzeslokā.

V.V. Mums ir divas – viena Medumos un otra Kalkūnes pagastā. Kalkūnes audžuģimenē bērns ievietots no Krāslavas un iet viņam ļoti labi. Otrā ģimenē aug seši bērni, kādreiz bija 10! Tajā visi bērni ir no Daugavpils. Bija viens gadījums, kad viņi paņēma 5 mēnešus jaunu meitenīti un iemīlēja viņu tik ļoti, ka 5 gados noformēja adopciju. Un tagad šī ģimene atkal pieņēma savā ģimenē zīdainīti.

R.K. Mums ir tikai viena audžuģimene, kurā tika ievietoti bērni no Viesītes. Savukārt mūsu pagasta divus bērnus ir pieņēmušas ģimenes no Dagdas un Maltas. Audžuģimenes tagad arvien retāk grib dibināt, jo no augšas nāk stingra kontrole. Arī tā dokumentu kārtošana apgrūtina procesu. Tāpat jau ir atbildība par svešu bērnu. Un audžuvecākiem jābūt elastīgiem, lai pieņemtu to bērnu savā ģimenē.

V.M. Līksnas pagastā ir četras audžuģimenes. Es pret tām izturos ar lielu cieņu, bet mani sarūgtina tā netaisnība, kas viņiem nāk gan no sabiedrības, gan uzraugošo institūciju puses. Pie šīs izstrādātās sistēmas audžuģimeņu skaits nepalielināsies. Daudz esmu runājis arī par atlīdzības sistēmu. Atlīdzības par audžuģimenes pienākumu pildīšanu apmērs ir 113,83 euro mēnesī neatkarīgi no tai audzināšanā nodoto bērnu skaita. Manuprāt, par katru nākošo bērnu būtu jāpiemēro koeficienta princips. Tad tas būtu godīgi. Galva ir jānoliec audžuģimeņu priekšā. Bet sistēma, protams, būtu jāpilnveido.

R.B. Mūsu pagastā ir trīs audžuģimenes Demenē un Vecsalienā. Un ģimenēs kopā aug 12 audžubērni. Pārsvarā visi bērni ir no Daugavpils novada. Šīs ģimenes saimnieko laukos, bērni tiek nodrošināti ar pienu, gaļu. Arī es uzskatu, ka ir liela problēma, ka audžuģimenēm nav nekādu sociālo garantiju. Ja viņiem ir daudz bērnu un viņi nevar atļauties strādāt algotu darbu, arī darba stāžs viņiem netiek ieskaitīts. Atlīdzība nav tik liela par šāda veida darbu. Pienāktos lielāka.

Vēlamies pateikties Natālijai Pēterānei par to, ka audžuģimenēm tiek organizēti braucieni uz Vāciju. Ļoti nozīmīgs bija pieredzes apmaiņas brauciens uz Kurzemi, kur apmeklējām SOS ciematiņu un audžuģimenes. Kupls audžuģimeņu skaits ir Kuldīgā, Tukumā, arī Latgales pusē – Dagdā un Krāslavā.

Ar bāriņtiesu priekšsēdētājiem sarunājās Olga Smane