„Mācies no pagātnes, dzīvo tagadnē un tici nākotnei”

Kalupes sociālo pakalpojumu centru cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem “Pīlādzis” kopš tā izveides vada direktore Ināra Nešpore. Dzimusi un augusi toreizējā Balvu rajona (tagad – Rugāju novada) Lazdukalna pagastā, sādžā ar skanīgo un skaisto nosaukumu „Mastarīga”. Mācījusies Lieparu pamatskolā, 1983.gadā beigusi Bērzpils vidusskolu kā 33. izlaiduma absolvente. Tieši Bērzpils pusē pavadīti skaistākie bērnības un jaunības gadi. Tālāk Ināra mācības turpināja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā bioloģijas un ķīmijas fakultātē. Pēc gadiem tika iegūts maģistra grāds sociālajā darbā.

Pastāstiet nedaudz par Kalupes SPC „Pīlādzis” izveides vēsturi.
Šajā ēkā es strādāju kopš 1992. gada. Gadu laikā ir mainījušies iestādes nosaukumi un pakļautība. Padomju laikā šajās telpās atradās internātskola, 80 – to gadu beigās tā tika likvidēta un izveidots bērnu nams, kurā dzīvoja bērni no visas Latvijas. Tieši šajā bērnu namā es uzsāku savas darba gaitas. 1996. gadā Kalupes bērnu namu reorganizēja, pārveidojot to par Daugavpils rajona bērnu aprūpes centru. 2003. gadā šo centru slēdza, jo toreizējam Daugavpils rajonam bija ekonomiski neizdevīgi uzturēt divus bērnu namus rajona teritorijā – Kalupē un Naujenē. Tas bija patiesi smags laiks mums visiem - neziņa par nākotni un cita darba meklējumi. Visi šie jautājumi skāra arī mani, jo te bija mana pamatdarba vieta. Bija vairāki varianti un idejas, ko darīt tālāk. Un viena no idejām, kas veiksmīgi tika realizēta, bija sociālā aprūpes centra izveide cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Taču tas nebija tik vienkārši un ātri izdarāms, jo bērnu aprūpes centra likvidācijai sekoja darbinieku atlaišana. Daudzi atrada sev jaunas darbavietas. Pateicoties toreizējās Daugavpils rajona padomes iniciatīvai un atbalstam, 2003. gada 27. augustā tika izveidota šī iestāde, kas darbojas vēl līdz šodienai. Rajona vadība mani uzrunāja būt par šīs iestādes direktori. Ja būtu bijusi nepieciešamība darba dēļ mainīt dzīvesvietu, būtu to darījusi, jo vienmēr zināju, ka mājās bez darba nesēdēšu.  

Kas bija pirmais, kas bija jāizdara un ar kādām grūtībām nācās saskarties?
Līdz ar centra izveidi sākās arī grūtais projekta rakstīšanas laiks, ko vajadzēja iesniegt Labklājības ministrijā. Jaunizveidotajā iestādē palikām četri darbinieki – es, divi naktssargi un saimniecības pārzinis. Telpām bija vajadzīgs remonts, un tās bija jāpielāgo centra klientiem ar pārvietošanās grūtībām. To visu vajadzēja sagatavot līdz 2004. gada 1. janvārim. Ar šo datumu, ja Labklājības ministrija (turpmāk tekstā – LM) apstiprina projektu, bija jāsāk uzņemt klienti. Atceros, kā vēl Ziemassvētkos krāsojām grīdas, līmējām tapetes, nāca palīgā arī bijušie darbinieki. Lielos remontdarbus, protams, veica firma. Mēs kļuvām par līgumorganizāciju, no kuras Labklājības ministrija iepirkuma procedūras rezultātā pērk pakalpojumu. Vissmagākais šajā posmā bija projekta sagatave, jo trūka gan praktisko, gan teorētisko zināšanu par šādu iestāžu darbību. Arī pats sākums bija ļoti, ļoti smags. Ja sākotnēji centrā bija 30 klienti, tad tagad to jau ir 70.

Kas ir svarīgākais Jūsu darbā, kādi ir galvenie darba principi?
Šie gadi pagāja nemanot – saspringti un darbīgi. Strādāt bija interesanti, tika gūta liela dzīves un darba pieredze. Man patīk tas, ko daru, jo daru to no sirds. Atdodu visu sevi, reizēm pat sevi nežēlojot, jo savādāk strādāt neprotu. Es uzskatu, ka darbs sociālajā sfērā ir viens no grūtākajiem. Ne katrs to var darīt, tas ir ar sirdi jāpieņem. Galvenais ir cilvēkmīlestība, kas ir visa pamatā. Vajadzīga arī pacietība un sapratne. Tikai tad var cerēt uz pozitīvu rezultātu. Strādājot šādā iestādē, ir jādarbojas komandā. Ja strādāsim katrs atšķirti viens no otra, rezultāta nebūs. Strādājot komandā, ir jāprot sastrādāties, runāt atklāti, izturēties vienam pret otru godīgi, jāiesaistās kopīgu lēmumu pieņemšanā. Svarīgi ir arī uzticēties. Ar saskaņotu komandas darbu un atdevi ir iespējams atrisināt visus jautājumus. Esmu pateicīga savam kolektīvam, mums ir spēcīgs potenciāls.  
Mūsu kopējais darbs ir klientu labā, un mums ir jāpalīdz uzlabot viņu dzīves kvalitāti. Esmu pateicīga arī Daugavpils novada domei par atbalstu, zinu, ka jebkurā jautājumā varu griezties un man palīdzēs. Tas rada drošības sajūtu, ka nekad nepaliksi viens ar savām problēmām. Esmu laimīga, ka man šie darba gadi pagāja lieliskā komandā un ar neatsveramu atbalstu no pašvaldības puses.

Kādus sociālos pakalpojumus piedāvā centrs?
Mūsu centra galvenā funkcija ir sniegt kvalitatīvu sociālo un medicīnisko aprūpi klientiem ar īpašām vajadzībām, nodrošinot viņiem labvēlīgus dzīves apstākļus. Galvenais, lai katrs klients šeit justos labi. Lai apstākļi šeit būtu maksimāli pietuvināti mājas apstākļiem. Iestāde darbojas, pamatojoties uz abpusēji noslēgtu līgumu ar Labklājības ministriju par ilgstošu sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu. Tas nozīmē, ka Ministrija valsts vārdā iepērk ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus 70 mūsu klientiem. Mūsu pienākums ir tos izpildīt pienācīgā kvalitātē. Esam pašvaldības iestāde, bet finansējumu saņemam no valsts.

Kādi ir Jūsu klienti?
Klienti mūsu iestādē iestājas no visas Latvijas rindas kārtībā, ko organizē Labklājības ministrijas Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Šeit rod mājas klienti, kuri ir vientuļi, bez radiniekiem, kuri nevar paši par sevi parūpēties, un arī tādi, kuriem ir radinieki, bet viņiem nav iespēju uzņemties rūpes par šiem cilvēkiem. Mums viņiem ir jāpalīdz būt laimīgiem. Klientu vecums ir ļoti dažāds. Viņi ir mūsu sabiedrības daļa – ar saviem dzīvesstāstiem, raksturiem, reliģisko piederību, dzīves uzskatiem un likteņiem. Katrs no viņiem ir personība, kas ir jāpieņem. Taču gatavas receptes darbā ar klientiem nav. Katra situācija ir savādāka. Taču, ja klients kļūst atvērtāks, tas jau ir liels darbinieku nopelns un šādās situācijās mēs priecājamies par rezultātu.

Vai centra klienti ir vairāk atvērti pret apkārtējiem cilvēkiem un situācijām vai noslēgti?
Viņi ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas atnāk ļoti noslēgti, bet ar laiku atveras. Taču līdz tam vienam paiet ilgāks laiks, citam mazāks.

Vai šādos gadījumos palīdz kontaktēšanās, sarunas vienam ar otru?
Palīdz. Jo te mēs esam kā viena liela ģimene. Klienti ļoti pierod pie darbiniekiem. Ļoti palīdz tas, ka darbinieku kolektīvs, laikam ejot, nemainās. Mēs viņiem esam savējie.

Vai varat teikt, ka darbs sociālajā jomā ir Jūsu sirds darbs?
Uzliekot roku uz sirds, varu teikt, ka jā, tā ir. Visu, ko daru, daru no sirds un ar lielu atbildības sajūtu. Brīžiem šķiet, ka mans darbs ir kļuvis par dzīvesveidu. Es nevaru piektdien aizvērt durvis līdz pirmdienai un nezināt, kas šeit notiek brīvdienās. Vienmēr var rasties situācijas, kurās jārod risinājums ārpus darba laika, neskatoties uz to, vai ir brīvdiena vai atvaļinājums. To esmu pieņēmusi un ar to protu sadzīvot. Meklējot risinājumus, vienmēr apdomāju pāris soļus uz priekšu. Gadiem ejot, esmu drusku mainījusies, esmu kļuvusi apdomīgāka, nekad neriskēju, konfliktsituācijās meklēju kompromisu. Gadās brīži, kad jānorij kāds rūgtāks kumoss, aizvainojums, bet ir jācenšas izprast situāciju. Strādājot šajā iestādē, darbā ar klientiem nekad nedarbosies princips „skaldi un valdi”.

Kāda ir bijusi darba pieredze līdz vadītājas amatam?
Pēc profesijas esmu skolotāja. 1988. gadā pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas sadales kārtībā es sāku strādāt Ludzas rajona Mežvidu pamatskolā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. 1992. gadā ģimenes apstākļu dēļ mainīju dzīvesvietu un pārbraucu uz Kalupi. Darba gaitas uzsāku bērnu namā par audzinātāju, paralēli Kalupes pamatskolā strādāju par sākumskolas skolotāju. 1996. gadā uzsāku strādāt par bērnu aprūpes centra direktora vietnieci. Savienot šo darbu ar darbu skolā vairs nesanāca. Tajā laikā valsts mērogā vēl tikai sāka runāt par sociālo darbu kā tādu. Kad strādāju bērnu namā, sociālais darbs mijās ar pedagoģisko, taču, strādājot aprūpes centrā, tas saistās ar medicīnu.   

Kur esat ieguvusi papildus izglītību?
Pēc studijām Daugavpils Pedagoģiskā institūta bioloģijas un ķīmijas fakultātē sākumskolas eksternātā ieguvu sākumskolas skolotāja kvalifikāciju. 2012. gadā ieguvu profesionālo maģistra grādu sociālajā darbā.

Cik liela loma, Jūsuprāt, valstī tiek pievērsta sociālās palīdzības un sociālās aprūpes sniegšanas jomai?
Pietiekoši liela. Var atrast dažādas metodes, pakalpojumu veidus un paņēmienus, kā palīdzēt cilvēkiem. Galvenais ir, lai cilvēks pats vēlētos mainīt situāciju. Svarīgi ir konkrētā gadījumā piemērot pareizo risinājumu. Atbildību par to jāuzņemas sociālā darba speciālistiem.  

Ko vajadzētu pilnveidot?
Sociālā palīdzība un sociālā aprūpe ir divi sociālā darba virzieni. Bet, vērtējot sociālo aprūpi, protams, vēlos atzīmēt, ka lielāku uzmanību vajadzētu pievērst klientu izvērtēšanai pirms tam, kā viņi nonāk pie mums institūcijā. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, ka attiecīgajam klientam ir būtu bijusi vajadzīga cita aprūpe, bet viņš nonāk mūsu centrā. Aprūpes centrs diemžēl nevar atrisināt visas problēmas, kas ir jārisina valsts līmenī. Šeit domāju par alkohola atkarīgajiem. Vispirms šiem klientiem būtu vajadzīga profesionāla medicīniskā palīdzība. Ja viņš to saņemtu, iespējams viņam vairs nebūtu vajadzīgs pakalpojums institūcijā. Sociālajā sfērā ar šo problēmu saskaras ļoti daudzi. Tā ir mūsu valsts un sabiedrības sāpe. Tas uzliek arī mums sava veida smagumu, jo no tā izriet arī citas problēmas.

Kādas ir Jūsu centra tradīcijas?
Katru gadu mums ir gadskārtu svinības. Noteikti vismaz reizi gadā aizbraucam arī kādā ekskursijā. Pēdējos gados tālu nekur nebraucam, cenšamies apceļot Latgali. Pagājušajā gadā bijām Skrīveru saldumu ražotnē un Likteņdārzā.   

Jūsu centra klienti vienmēr bija aktīvi sporta spēļu dalībnieki. Pastāstiet par viņu panākumiem.
Atskatoties uz pagājušiem gadiem, tad, jā, godalgu ir bijis daudz. Medaļu gan te, manā kabinetā, nav, toties kausu pietiekoši. Visi šie panākumi ir gūti kopīgā komandā – gan klientiem, gan darbiniekiem. Kāpēc vairs neesam tik aktīvi? Vienkārši, kļūstam vecāki, jo klientu un darbinieku kolektīvs, gadiem ejot, paliek nemainīgs. Katru gadu Lietuvā mēs piedalāmies olimpiādē klientiem ar īpašām vajadzībām. Tur ir tādas ļoti nopietnas disciplīnas – volejbols, basketbols, stafetes, svarcelšana. Tagad nokomplektēt komandas ir daudz grūtāk. Pirms dažiem gadiem mūsu darbinieku komanda ieguva otro vietu stafetē. Pati arī biju šīs komandas sastāvā, atcerējos jaunību, airējot ar kanoe laivu. Ik gadu piedalāmies arī Daugavpils un Ilūkstes novada sporta spēlēs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šeit ir vieglāk, jo nav sporta veidi, bet gan sportiskās aktivitātes. 2012. gadā pašvaldības aprūpes centru darbinieku sporta svētkos Madlienā ieguvām otro vietu. Katru gadu kopā ar kaimiņu pansionātiem piedalāmies novusa un kāršu spēles turnīros.

Ar ko nodarbojaties brīvbrīžos no darba?
Gribas, lai brīvā laika būtu vairāk. Brīvbrīžus patīk pavadīt kopā ar ģimeni, dodoties nelielās ekskursijās. Pavasarī un vasarā labprāt rušinos pa dārzu, savukārt garajos rudens un ziemas vakaros – patīk adīt. Lielā cimdu rakstu adītāja neesmu, taču visi mīļie un tuvie cilvēki ar zeķēm ir apadīti.

Ar Ināru Nešpori sarunājās Olga Smane