„Vienīgais līdzeklis no visām nebūšanām ir mīlestība pret sevi”

Šomēnes intervija ar Pašvaldības īpašuma nodaļas vadītāju Vasilisu Pudovkinu. Kopš 1986. – 1991. gadam Vecpils ciema padomes priekšsēdētāja, no 1991. – 2008. gadam Naujenes pagasta padomes priekšsēdētāja, no 2009. – 2011. gadam – Daugavpils novada domes Īpašuma apsaimniekošanas un uzņēmējdarbības attīstības nodaļas vadītāja, kopš 2011. gada – novada domē vada Pašvaldības īpašuma nodaļu. Kopš 1975. – 2013. gadam darbojusies arī kā deputāte (Vecpils ciema padomē, Naujenes ciema padomē, Naujenes pagasta padomē un Daugavpils novada domē), 23 gadu garumā bijusi Naujenes pagasta vadītāja. Atmiņās par savu raženo darba dzīvi dažādos valsts varas periodos un dzīves atziņām viņa labprāt dalījās ar mūsu lasītājiem.

Kur ir Jūsu dzimtene, kas ir bijuši Jūsu vecāki?
Esmu dzimusi Naujenē un te dzīvoju vēl joprojām. Es ļoti mīlu savu novadu, savu dzimteni. Nāku no vecticībnieku ģimenes, mani vecāki ir bijuši zemnieki. Naujenē vienmēr ir bijušas arī manu vecāku mājas, te ir arī viņu dzimtā puse. Tēvs ir bijis noliktavas pārzinis, māte strādāja fermā. Viņiem bija sava piemājas saimniecība. Atceros, kā mamma mums vienmēr teica, ka galvenās dzīves vērtības ir ģimene un ticība. Vecāki mūsos jau no bērnības ieaudzināja stipru savas zemes un darba mīlestību. Mūsu ģimenē visi bija ļoti strādīgi, arī mēs kopā ar brāli. Vajadzēja palīdzēt vecākiem lauku darbos un darba bija daudz – dārza stādīšana, siena sarūpēšana, ravēšana un citi. Es piedzimu septiņus gadus pēc 2. Pasaules kara, un šis laiks tiešām bija grūts laiks. Mamma man bija ļoti laba rokdarbniece, mācīja man gan aust, gan adīt, gan šūt. Taču dzīves laikā darbs man vienmēr ir bijis pirmajā vietā un rokdarbiem laika neatlika. Darbs mani aizrāva un es veltīju tam visu sevi.

Vai līdz šim brīdim ir saglabājušies mammas rokdarbi?  
Protams. Tos es glabāju ar lielu mīlestību un lepnumu. Tie tiek rūpīgi glabāti un svētku reizēs, kad pie mums pulcējas kupla radinieku saime, šie darbi tiek no pūralādes izņemti laukā.

Kas ir palicis atmiņā no bērnības laika?  
Es atceros, kā mamma, darot jebkuru mājas darbu, dziedāja. Es atminos visas viņas dziedātās dziesmas. Tās viņai sniedza iedvesmu, enerģiju un labu noskaņojumu. Netālu no mūsu mājas, ielas pretējā pusē, kādreiz atradās vecticībnieku lūgšanas nams, kurā kalpojošais garīgais tēvs bija ieguvis lielu draudzes locekļu cieņu un mīlestību. Draudze bija ļoti liela, tajā bija aptuveni 1500 draudzes locekļi. Tajā pat laikā garīgais tēvs bija ļoti atsaucīgs kaimiņš. Ļoti bieži, kad māte bija aizņemta darbos vai brauca uz pilsētu, viņa lūdza viņam mūs ar brāli pieskatīt. Atceros tādu gadījumu, kad garīgais tēvs palūdza, lai sakopjam namu. Mēs tik cītīgi mazgājām un kārtojām, līdz beidzot zem svētbildes, slaukot grīdu, atradām daudz, daudz monētu. Tas bija atalgojums, ko dieviņš mums sūtīja par mūsu darbu. Toreiz bija tik liels prieks, tās sajūtas atceros vēl līdz šim brīdim. Atceros, kā aizskrējām uz veikalu, nopirkām konfektes un pilnpienu, kas toreiz ģimenes galdā bija liels retums. Par lielu nožēlu, šis lūgšanu nams 60-to gadu beigās tika aplaupīts un nodedzināts. Tagad šajā vietā mūsu kaimiņam pieder graudaugu sējumi.

Ļoti spilgtas atmiņas man ir tieši par mammu. Kad sākās Atmodas laiks, mamma ļoti bieži vakariņu laikā mums stāstīja par savu dzīvi, par to laiku, kad viņa bija represēto pulkā. Stāstīja par skolas laiku. Skolā viņa mācījās latviešu valodā, skolotāji tolaik bija ļoti stingri, stingra bija arī disciplīna. Visas savas dzīves laikā viņa nesa sevī valstiskumu un piederību Latvijas tautai. Ļoti spilgti man palika atmiņā laiks, kad atkal skanēja „Dievs svētī Latviju” un mana māte, stāvot kājās, to dziedāja. Tas mani ļoti sajūsmināja!  

Kādi bija skolas gadi?
Mācījos Vecpils pamatskolā. Palika atmiņā 1967.gads, kad tika uzbūvēta jaunā skola, kur tagad atrodas Naujenes pamatskola. Vēlos lielu paldies teikt toreizējam iedvesmojošam, zinošam un iecietīgam skolas direktoram Jakovam Gorodinskim, mūsu skolotājam Serafimai Mihailovai un Viktorijai Panovskai. Vidusskolas gadi man pagāja Biķernieku vidusskolā. 1969. gadā tā bija viena no lielākajām rajona skolām un tajā mācījās vairāk kā 300 skolēni. Tolaik skolu vadīja direktore Cilija Iošpa. Viņa bija lielisks pedagogs un vadītājs. Skolas programma tolaik bija ļoti interesanta, daudz bija dažādu pasākumu. Arī šodien, kā mēs redzam, skola attīstās. Tā kā tā bija lauku skola, mums bija iespēja apgūt arī traktora vadīšanu un lopkopja specialitāti. Ik vasaru mums bija prakse fermā un laukos. Pēc vidusskolas aizgāju mācīties Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumā, kur ieguvu grāmatveža specialitāti. Augstāko izglītību ieguvu jau vēlāk, 1991. gadā absolvējot Baltkrievijas Republikas Politoloģijas un sociālās pārvaldes institūtu un iegūstot politologa – pasniedzēja profesiju.

Kur sākās un kā pagāja Jūsu darba gadi?
Pēc Rīgas uzskaites un kredīta tehnikuma absolvēšanas atnācu strādāt sovhozā „Naujene”. Lielu paldies vēlos pateikt toreizējai galvenajai grāmatvedei Palmirai Koklač- Koklačevai, kura bija mana padomdevēja. Vēlos pastāstīt par sabiedrisko darbu, kas tolaik bija ļoti interesants un piesātināts. Vienmēr biju aktīva pašdarbības kolektīvu dalībniece, vadīju koncertus un pasākumus. Tolaik ciema kultūras nams un bibliotēka atradās tagadējās Juzefovas baznīcas telpās. Tā vadītāja bija radošā un talantīgā Vera Karmodonova. Bija ļoti daudz pašdarbības kolektīvu, kuros aktīvi iesaistījās jaunieši. Tika svinēti pilngadīgas un bērnības svētki, kāzas, bērnu kristības utt. Milzīgs ir V.Karmadonovas nopelns folkloras kopas “Ružeņa” izveidē, kura vadītāja nu jau vairāk kā 15 gadus ir Inga Zeile.

1975. gadā tiku uzaicināta strādāt Vecpils ciema padomē par sekretāri. Šajā amatā nostrādāju 3 gadus. Strādājot ciema padomē par sekretāri, bija jāveic grāmatveža, dzimtsarakstu nodaļas vadītāja un sēžu protokolētāja pienākumi. Notika daudzas komiteju un komisiju sēdes. Visas saimnieciskās funkcijas, ko tagad pilda pašvaldība, tajā laikā bija sovhozu un kolhozu pārziņā. Sekretārei bija jāveic arī tautas skaitīšana, toreiz vairāk kā 40 ciemos dzīvoja 6 000 iedzīvotāji. Trīs dienu laikā bija jāsadrukā uz rakstāmmašīnas visu iedzīvotāju personas dati. Drukāju diennaktīm un man sapampa rokas. Pēc šī gadījuma sāku aizdomāties, vai tiešām 65 rubļu dēļ (tāda bija sekretāra alga), man būtu jāveic visi šie daudzie pienākumi. Un es uzrakstīju atlūgumu. Aizgāju strādāt uz sovhozu par darba aizsardzības inženieri. Pēc pus gada mani uzaicināja strādāt par Biķernieku ciema padomes priekšsēdētāju. 1982.gadā atgriezos dzimtajā sovhozā „Naujene”, mani ievēlējā par arodbiedrības komitejas priekšsēdētāju. Tas bija ļoti piesātināts laiks – notika skaisti pasākumi un dibinātas noturīgas tradīcijas. Arodbiedrība rūpējās arī par darbinieku atpūtu – tika organizētas ekskursijas un braucieni uz sanatorijām. Es ļoti mīlu cilvēkus, un lielu gandarījumu izjūtu, kad daru cilvēkiem kaut ko labu. Pati ne reizes tolaik nebiju aizbraukusi uz sanatoriju, sūtīju citus. Taču šo atpūtas brauciena iespēju es izmantoju, jau strādājot Naujenes ciema padomē. Man paveicās strādāt zinošu, gudru un kompetentu vadītāju - Daugavpils rajona padomes priekšsēdētāja Viktora Krola un Daugavpils novada pašvaldības izpilddirektores Vandas Kezikas vadībā, kur es ieguvu vērtīgu darba pieredzi pašvaldības darbā.

Kāds bija darbs toreizējā ciema padomē?
Darba sākums ciema padomē sakrita ar Latvijas Neatkarības atgūšanas laiku. Šajā laikā bija daudz diskusiju, nenoteiktības, bažu. Sovhozi tika reorganizēti un sākās paju sabiedrību laiks. Mainījās iekārtas struktūra. Vēlos atcerēties, kā tika vēlēti deputāti Padomju laikā. Lai deputāti tiktu ievēlēti, viņiem vajadzēja savākt 99.9 procentus vēlētāju balsis. Ja vēlētāji nenāca vai nevēlējās balsot, bija lielas problēmas ciema padomes priekšsēdētājam. Braucām uz mājām pie tiem vēlētājiem, kas nebalsoja, runājām un pierunājām nākt balsot.

Kādas ir atmiņas par šiem darba gadiem un cilvēkiem?
Atmiņā no šiem laikiem palika viens vēsturisks notikums. Kā jau minēju, kultūras nams atradās baznīcas ēkā, un 1989. gadā pie manis atnāca naujeniešu delegācija 19 cilvēku sastāvā ar lūgumu atgriezt Jezufovas draudzei baznīcu. Nebija divu domu, nedēļas laikā tika sagatavots lēmuma projekts un vienbalsīgi šis lūgums tika atbalstīts. Bet ko darīt ar kultūras namu un bibliotēku? Esošais grāmatu fonds tika nodots Vecstropu un Kraujas bibliotēkām. Kultūras nama mums nebija, visi mēģinājumi notika ciema padomes zālē.

Vēl man atmiņā palicis viens spilgts notikums - 1992. gadā par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no lidlauka Lociki. Atceros, ka pirms tam pie manis uz pieņemšanu atnāca naujenieši ar sūdzību par spēcīgiem trokšņiem no lidmašīnām, ka pat daudzdzīvokļu mājās trīcēja logi, gan cilvēki, gan dzīvnieki izjuta bailes. 1999. gadā Krievijas bruņotie spēki bija izvesti un tika uzsākta nekustamo īpašumu – ēku, dzīvojamā fonda pārņemšana. Armijas kazarmās tika izveidota skola, kultūras centrs, bet veikalu, ēdnīcu un ambulanci izpirka uzņēmēji un tā no jauna tika izveidots jauns ciemats „Lociki”. 372. iznīcinātāju bumbvedēju aviācijas pulks tika izformēts 1992. gadā, sakarā ar Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. 1992. gadā ar pirmo etapu lidmašīnas izveda uz konservācijas bāzi Tambovā. 1993. gada 26. martā pēdējā lidmašīna pacēlās no Lociku lidlauka un devās uz konservāciju - bāzi Lipeckā. Pulks jau bez lidmašīnām tika izvests līdz 1993. gadam beigām. Rudenī atlidoja АН-12- pēdējā militārā lidmašīna, kura pacēlās no Lociku lidlauka.

Kādi nozīmīgi projekti tika īstenoti Naujenē Jūsu vadības laikā?
Ļoti smags laiks bija, kad valdība visu dzīvojamo fondu, katlu mājas un siltumtrases, kas bija jau savu laiku izdzīvojušas, nodeva Naujenes ciema padomei apsaimniekošanā. Es vēlos pateikties Aleksandram Aizbaltam, ar kuru kopā strādājām ļoti ilgi. Mums bija jālemj, kā šos visus īpašumus pārvaldīt. 1993. gadā ciema deputāti nolēma dibināt pašvaldības uzņēmumu, kuru vadīja Ludvigs Lapinskis. Tas bija ļoti smags laiks. Komunālo pakalpojumu cenas mainījās, cilvēki bija neapmierināti, nespēja maksāt un pašvaldības uzņēmumam radās liels parāds. Tie bija pārmetumi un neapmierinātība, jo pirms šīs pārņemšanas komunālos pakalpojumus sniedza uzņēmumi: Vecstropos – SCO un CCR-1, Kraujā – PMK-9, Locikos - Padomju armijas, Naujenē - paju sabiedrība “Naujene”, un tarifi bija lētāki, tā kā izdevumu par komunālajiem pakalpojumiem lielāko daļu finansēja paši uzņēmumi un tikai minimumu maksāja paši iedzīvotāji. Tikāmies ar katru iedzīvotāju un skaidrojām situāciju. Par laimi, 2000. gadu sākumā Naujenes pagasta padomes deputāti pieņēmām lēmumu par visas komunālās saimniecības rekonstrukciju. Mēs lūdzām palīdzību Finanšu ministrijai, taču tolaik valsts komunālo saimniecību rekonstrukcijas projektiem finansējumu neizsniedza un mums vajadzēja ņemt lielu kredītu. Nedēļas laikā bija jāizstrādā komunālās saimniecības attīstības projekts, lai dabūtu šo atbalstu no ministrijas puses.  Četros lielākajos ciemos sākām rekonstruēt vecās trases un celt jaunas katlu mājas. Vēlos pateikties Naujenes profesionālajai speciālistu komandai, kas tajā laikā strādāja. Projekts tika izstrādāts, un, pateicoties piešķirtajam finansējumam, arī realizēts. Otrais vērienīgais projekts tika īstenots 2005. gadā, kad tika rekonstruēta visa pagasta ūdenssaimniecība. Lielu paldies vēlos teikt pašreizējam SIA „Naujenes pakalpojumu serviss” vadītājam Aivaram Elksniņam un viņa darba kolektīvam par iniciatīvu un darba mīlestību, uzdrīkstēšanos arī šodien risināt visus šos jautājumus, kas skar komunālo saimniecību. Ļoti priecājos, ka pēdējo gadu laikā tiek risināts arī māju energoefektivitātes paaugstināšanas jautājums. Pateicoties jaunās katlu mājas izbūvei Vecstropos, siltuma tarifs ir samazinājies. Nevar nepieminēt arī sociālās sfēras attīstību pagastā. Daudz tika domāts par to, kā aktivizēt pagasta seniorus. 2006.g. izveidots Sociālās aprūpes dienas centrs „Žēlsirdība”. Esmu pateicīga toreizējai Sociālā centra psiholoģei Viktorijai Grišinai par ideju izveidot Veselības skolu. Viņa brauca uz katru ciema bibliotēku, pie iedzīvotājiem, lai iedrošinātu aktīvākos nākt darboties ar dejām, teātra terapijas un muzikālajos treniņos. Sanāca kopā pensionāri, invalīdi, kas rīkoja un apmeklēja pagasta pasākumus. Līdz ar rajona reorganizāciju, Veselības skola pārstāja darboties, taču šīs programmas centrā vēl joprojām turpinās – tiek rīkotas radošās nodarbības, ir dibināts senioru deju kolektīvs un vokālais ansamblis. Ar mērķi aktivizēt pagasta jauniešus, tika veidots arī jauniešu centrs, kuru šobrīd mēs zinām kā Jaunatnes iniciatīvas un sporta centru.

Pateicoties Jūsu iniciatīvai, tika dibinātas daudzas skaistas tradīcijas. Piemēram, „Augšdaugavas” festivāls.
„Augšdaugavas” svētki nevarētu notikt, ja nebūtu Naujenes muzeja. Mani vienmēr mulsināja tas, ka, dzīvojot savā zemē, savā dzimtajā Naujenes pagastā, mēs tomēr nepietiekoši zinām mūsu pagasta vēsturi. Radās doma par pagasta muzeja izveidi. Mūs atbalstīja pagasta deputāti. Izveidot un vadīt Naujenes novadpētniecības muzeju bija piedāvāts Locikos bibliotēkas vadītaja Svetlanai Gavrilovai. Tika vākta informācija un senie priekšmeti no pagasta iedzīvotājiem, muzejs tika atvērts 1994. gadā. Šobrīd Naujenes Novadpētniecības muzejā ir moderns dabas informācijas centrs, ar jaunām tehnoloģijām un ārkārtīgi bagātu kultūrvēstures mantojumu. Pēc muzeja izveides tika atvērta Slutišķu vecticībnieku māja, kā viena no muzeja filiālēm - tūristiem bija iespēja iepazīstieties ar vecticībnieku kultūrmantojumu, nogaršot arī vecticībnieku tradicionālo ēdienu – „guļbešniekus”.
„Augšdaugavas” svētku tradīcijas aizsākumi bija jau pirms Bruno Jansons atklāja Markovas izziņu taku. Pēc tam jau uz šo vietu sāka braukt tūristi un mēs to sākām labiekārtot. Staigājot pa krastu, uzgājām skaistu vietu, kura pēc tam tika nosaukta par „Latgales sētu”. Radās ideja šurp vienotā pasākumā aicināt mūsu rajona daudznacionālos kolektīvus. Festivāla krustmamma ir Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne, kurai esmu ļoti pateicīga. Šajā lieliskajā festivālā dažādu tautību cilvēki atrod kopīgu valodu, kļūst par draugiem. Un mūsu novads var būt par paraugu daudznacionālās sabiedrības savstarpējai sapratnei, vienotībai. 2000. gada 20. maijā Augšdaugavas dienu svētkos ieviesa jaunu tradīciju – braukšanu ar plostiem un plostnieku sagaidīšanu.

Festivāls “Augšdaugava” ir tautas svētki, kas vieno mākslu, dabu, Daugavu un cilvēkus. Paldies visiem, kas šo tradīciju turpina arī šodien. Liels paldies novada domei, kas piešķīra finansējumu Slutišķu vecticībnieku mājas rekonstrukcijai.

Man ļoti patīk Ata Kronvalda vārdi „Tikai tas, kas savu tēvu zemi pazīst, to var patiesi mīlēt”. Un man radās doma, ka jāveido kas tāds, ar ko mūsu vēsturi varētu zināt un atcerēties. Tieši tur, kur vēsturiski bija Dinaburgas pilsdrupas, mēs atklājām Dinaburgas pils maketu. To veidoja mākslinieks Igors Manžoss. Vēlāk tika atklāts apskates objekts „Dinaburgas pilsdrupas” un notika ekskursijas. Tā dabas parks „Daugavas loki” tika pakāpeniski labiekārtots un veidoti šie skaistie objekti.

Kam šo gadu laikā ir iekrājies vārds „paldies”?
Es 38 gadus esmu bijusi kā deputāte, 23 gadus esmu vadījusi Naujenes pagastu. Vēlos pateikties visiem, kas ar mani ir strādājuši, kas man ir uzticējušies, kas uz mani paļāvušies. Mans raksturs ir stingrs un daudziem ar mani nav viegli gājis, taču es uzskatu, ka ir jāstrādā profesionāli un atbildīgi. Man patīk strādāt ar profesionāļiem, kopīgā komandā un darbā ejot uz nosprausto mērķi. Paldies bijušajiem Naujenes pagasta padomes deputātiem, ar kuriem strādāju kopā. Paldies vēlos pateikt Inārai Miglānei, kas vada Naujenes pagastu, bijušajiem Naujenes pagasta padomes deputātiem, maniem naujeniešiem, ar kuriem strādāju ilgus gadus - Diānai Čiževskai, Spodrim Kačānam, Annai Vaiderei, Pāvelam Brovkinam, Evitai Kusiņai-Koļesņikai, Edgaram Kucinam, Andrim Meškovskim, Staņislavai Locikai, Gaļinai Boroņenko, Valērijam Mihejevam, Nataljai Škutānei, Junijai Marhiļevičai, novada domes vadībai, deputātiem un kolēģiem, manām meitenēm – Kornēlijai un Sigitai, novada pagastu pārvaldēm un iestādēm un daudziem, daudziem citiem, kuru vārdus šeit neminēju.

Pastāstiet, kā radās doma rīkot Daugavpils novada dienas?
Kad atnācu strādāt uz Daugavpils novada domi, man bija galds, dators un vairāk nekā. Sākām strādāt ar Aldi Cimošku, izstrādājām Īpašuma apsaimniekošanas un uzņēmējdarbības attīstības nodaļas funkcijas un uzdevumus. Tajā laikā kopā ar Ināru Mukāni un Vandu Keziku arī radās ideja parādīt un izcelt to, ar ko mūsu novads ir bagāts. Protams, tie ir mūsu zemnieki un uzņēmēji. Un tieši Novada dienas ir tie svētki, kurus ik gadu gaida gluži tāpat kā „Augšdaugavu”. Novēlu šiem svētkiem dzīvot vēl ilgi, ilgi un lai novadā ir tik daudz uzņēmēju, ka gadatirgus dienā Rīgas ielas būs pilna līdz pat beigām.

Vai vismaz nedaudz paliek laiks atpūtai un hobijiem?
Brīvajā laikā man ļoti patīk audzēt puķes, īpaši rozes. Tajās es rodu iedvesmu. Man uzlabojas garastāvoklis un dzīve piepildās ar enerģiju. Iekopju savu dārzu, kopā ar brāli saglabāju un iekārtoju savu vecāku mājas.

Ārpus darba esat arī sieviešu kluba „Olivia” biedre. Kuras no tās īstenotajiem projektiem varētu nosaukt par veiksmīgākajiem?
Klubs tika izveidots 15 gadus atpakaļ. Tā mērķis ir apvienot sieviešu intelektuālās un ekonomiskās spējas kopīgu sabiedrisku, profesionālu, kultūras un izglītības mērķu īstenošanā, savstarpējās palīdzības attīstīšanā un popularizēšanā. Pēdējo divu gadu laikā pēc kluba biedres Olgas Maksimovas iniciatīvas sākām rīkot labdarības akciju „Brīnumi Ziemassvētkos”. Līdzīgas akcijas notiek arī Lietuvā un Igaunijā. Mūsu komandā ir trīs skolotājas, kas raksta projektus un iegūst Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu bērnu nometņu organizēšanai. Arī šogad tāds projekts tika atbalstīts un tiks organizēta nometne uz ārzemēm aizbraukušo latviešu bērniem. Pagājušā gada projekta ietvaros bērni apmeklēja Latvijas skaistākās pilis un citas kultūrvēsturiski bagātākās vietas.

Ko darīsiet, kad aiziesiet pelnītā atpūtā?
Protams, ceļošu, jo mana meita dzīvo Anglijā, man ir trīs mazbērni, esmu bagāta vecmamma. Ļoti gaidu viņus ciemos arī pie sevis. Es lepojos ar saviem bērniem. Mans dēls Jurijs dzīvo tepat Daugavpilī, taču jau vairāk kā 20 gadu garumā iet jūrā. Viņš ir mehāniķis.

Ko Jūs novēlētu cilvēkiem, ar kuriem esat pavadījusi savu darba mūžu?
Mēs dzīvojam ļoti pretrunīgā laikā, taču perspektīva vienmēr ir tiem cilvēkiem, kuri pilnveidojas garīgi, vienmēr ir gatavi kam jaunam, ir radoši un talantīgi. Esmu ļoti laimīga, ka dzīvoju šajā brīvības un izvēles laikā. Gribas novēlēt, lai visas pārmaiņas, kas notiek jūsu dzīvē, ir tikai pozitīvas. Lai dzīves pamatā vienmēr stāv piedošana, drosme, pateicība, mīlestība un humors. Sakiet viens otram labus vārdus, arī tiem, kurus esat aizvainojuši. Vienīgais līdzeklis no visām nebūšanām ir mīlestība pret sevi. Tagad man beidzot būs tam laiks. Jo, iemācījušies mīlēt sevi, mēs iemācāmies mīlēt arī citus. „Skaistums ir ikvienā darbā un ikvienā kustībā, ko dara ar prieku, mīlestību un aizraušanos” - ar šiem vārdiem es gāju un turpinu iet pa dzīvi, novēlu to arī citiem.

Ar Vasilisu Pudovkinu sarunājās Olga Smane