Aina Pabērza: „Vabolē pavadītie gadi cilvēkiem paliek sirdī uz visu mūžu”

Vaboles pagasts ir viena no Daugavpils novada administratīvajām teritorijām tā Latgales daļas vidienē. Robežojas ar sava novada Kalupes, Maļinovas un Līksnas pagastiem. Lielākās apdzīvotās vietas: Vabole, kas ir pagasta centrs, Aizbalti, Baltakrogs, Dublinieki, Inikši, Kokiniški, Krogasēta, Lielās Kļockas, Lielie Mukāni, Lielie Vaideri, Liepu Mukāni, Mazie Ratnieki, Meža Mackeviči, Motivāni, Orbidāni u.c. Daugavpils apriņķa Līksnas pagastā 1945. gadā izveidoja Osagala ciema padomi. Osagala ciemam 1951. gadā pievienoja likvidētā Samagala ciema kolhoza „Padomju Latvija” teritoriju, 1954. gadā - likvidētos Mukānu un Ratnieku ciemus. 1959. gadā Vorošilova kolhoza teritoriju pievienoja Kalupes ciemam, bet jau 1965. gadā Osagala ciemu pārdēvēja par Vaboles ciemu. Vaboles ciemam 1974. gadā pievienoja daļu Aužgulānu ciema teritorijas, savukārt 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Vaboles pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Daugavpils novadā.

Kur ir Jūsu dzimtā puse, saknes?

Esmu dzimusi Daugavpilī. Bet ar dzimto vietu un dzimtajām mājām ir pavisam interesanti. Dzimšanas apliecība izsniegta Kalupes ciema padomē, bet pašlaik un arī visu laiku esmu dzīvojusi Vabolē, savu vecvecāku dzimtajā mājā. Vecvecāku māja savulaik atradās Kalupes pagasta Sleižos, taču 80-tajos gados guļbūve tika pārvesta uz Vaboles centru un te tā ir līdz šai dienai. Tā kā patiesībā laikam tomēr esmu vaboliete.

Tātad arī tā bērnības garša saistās ar Vaboli?

Jā, jo esmu te uzaugusi. Lai gan pirmā dzīvesvieta man bija tagadējā skolas internāta ēkā, kur tolaik arī atradās skolas internāts. Tur bija dzīvoklis skolotājiem, kur es līdz 5 gadu vecumam arī dzīvoju. Mamma  man bija mājturības un bioloģijas skolotāja. Tētis pēc izglītības ir mežsaimnieks un arī sirdī ir tāds. Taču lielāko savu darba mūža daļu ir nostrādājis kolhozā, sākumā ar vairāk tehniskām lietām saistītos darbos, vēlāk – kā galvenais dispečers. Pēc tam dzīvojām vienā no daudzdzīvokļu mājām un tad 80. gadu beigās pārvācāmies uz vecvecāku mājām.

Vai ir kaut kādas nianses, esot par skolotājas bērnu? Vai skolā bija vieglāk?

Patiesībā skolotājas bērnam ir grūti būt. Tam laikam piekritīs visi skolotāju bērni. Varbūt citi uzskata, ka uz tevi savādāk skatās, ja mamma ir skolotāja... Bet reāli ir tā, ka esmu skolā pa lielam arī uzaugusi, jo mamma bija arī internāta audzinātāja. Tajos laikos jau vēl nebija bērnu dārza, mammai dažreiz nācās ņemt mani līdzi uz darbu. Un bija tā, ka mājturības stundā tika vārīti makaroni ar gaļu un tad tie lielie skolas puikas mani bija iesaukuši par „gaļas makaronu”- man tiešām bija bail, ka neieliek katlā pie mērces. Smejas. Līdz skolas vecumam pārsvarā jau dzīvojos pie vecvecākiem. Sākumā bija nedaudz bailīgi bez mammas, bet pēc tam jau pieradu un tā lieta aizgāja. Tāpēc bērnības atmiņas man saistās arī ar vecvecākiem. Māja atradās meža vidū – tur bija plašumi, auga ogas un sēnes. Es sevi arī brīžam sajūtu kā meža cilvēku. Tāpēc laikam arī atvaļinājuma laikā vismaz vienu reizi man sēnēs ir jātiek. Galvenais jau ir tā sēņu lasīšana, nevis mērces gatavošana. Varu droši teikt, ka bērnība man ir bijusi saulaina. Tas it kā tāds triviāls teiciens, bet tā tas patiešām bija. Par to ir tikai vislabākās atmiņas.

Kāds bija ceļš pēc Vaboles vidusskolas absolvēšanas?

Pēc vidusskolas es aizgāju studēt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (turpmāk tekstā – LLA). Pēc profesijas esmu lauksaimniecības ekonomists – organizators. Kāpēc to izvēlējos? Izvēlējos tīri augstskolas dēļ, jo tajos laikos šo abreviatūru – LLA atšifrēja kā „Latvijas labāko augstskolu”. Tā arī bija studentu visiemīļotākā augstskola. Neliels sapnis man bija par to mežsaimnieka profesiju, bet ķīmijas un fizikas priekšmetu dēļ, kuros man ne tik labi gāja, kaut arī atzīmes bija labas, nedaudz nobijos. Bet arī studējot, tur bija tīri daudz tehniskas lietas. Tā laika lauksaimniecības dzīves laukos bija ļoti attīstīta un vispusīga - bija pieprasīta gan agronomija, gan zemkopība, gan veterinārija. Un arī studējot, mēs guvām zināšanas par katru no šīm nozarēm.

Bet, ja atgriežamies pie skolas laikiem, kura atmiņa ir visspilgtākā?

Mūsu klase bija samērā spilgta. Dažādu iemeslu dēļ mums bieži ir mainījušies klases audzinātāji. Bet ar pēdējo mūsu skolotāju Viktoru Svētiņu bija izvedojušās samērā mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecības. Mēs paši bijām samērā patstāvīgi, paši sevi audzinājām. Mums skolā bija iedibināta Žetonu vakara lugu rādīšanas tradīcija, un mūsu klase bija iestudējusi izrādi pēc Gunāra Priedes lugas „Vējlukturis abažūrā” motīviem. Jāsaka, ka teātra mīlestību skolotāja Monika Žuravska, kas bija latviešu literatūras skolotāja un skolas amatierteātra režisore, man bija ielikusi jau kopš skolas laikiem. Mūsu klase bija arī visdziedošākā klase, jo mēs gandrīz visi dziedājām lielajā vidusskolas korī. Skolotājs Kazimirs Paukšte bija mūs tā „izdresējis”. Un tiem, kas dziedāja korī, automātiski lika pieciniekus mūzikā, jo tad nebija tie garie teorijas „palagi” jāmācās.

Vai, pateicoties skolas gadiem, Jūs arī tagad dziedat un spēlējat teātri?

Mans vectēvs bija ļoti liels dziedātājs. Dziedāja latgaliešu dziesmas un savā apkārtnē bija zināms kā psalmu dziedātājs. Jaunībā viņš bija dziedājis Kalupes draudzes korī, varētu būt, ka arī Līksnā, jo patiesībā tajos Latvijas laikos Sleiži nebija Kalupes pagastā, tas bija lielā Līksnas pagasta gals.

Un studiju gadi?

Bija interesants laiks. Es arī dziedāju augstskolas korī, kas tajos tā teikt vēl juku laikos deva iespēju aizbraukt uz tuvākām ārzemēm – uz Slovākiju, piedalījos studentu apmaiņas braucienā uz Vāciju. No studiju laikiem palika atmiņā tā ceļošana, kas ļoti patika.

Kur guvāt pirmo darba pieredzi?

Augstskolu pabeidzu jau atjaunotās Latvijas laikā. Mana pirmā darba vieta bija kolhozā „Vabole”, strādāju par ekonomisti, vēlāk – par galveno ekonomisti. Pateicības vārdi jāsaka manam pirmajam darba devējam, kolhoza priekšsēdētājam Vilhelmam Baikam, kas man tiešām uzticējās. Laikam esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas savu diplomdarbu realizēja arī dzīvē, rakstīju par paju sabiedrību veidošanu kolhozā „Vabole”. Ja izvērtēt tagad, kā tas bija, ir diezgan grūti, jo katrā vietā jau bija savādāk tas realizēts. Mums bija tā, ka pilnīgi visas dzīvnieku fermas tika izpārdotas. Tagad varētu būt, ka kādās 3 fermās zemnieki kaut ko dara, pārējiem bija daudz kas jāsāk no jauna. Arī kolhoza garāžās ir četri zemnieki apvienojušies un glabā tur savu tehniku. Nebija visai pareizi, protams, to kolhoza mantu pilnībā sadalīt un pēc tam sākās arī vēl zemes reforma. Tās divas lietas negāja kopā. Zeme starp mantiniekiem tika sadalīta mazos gabaliņos, un tagad notiek tas, ka daudzi vairs nespēj šo zemi apstrādāt un grib tikt no tās vaļā. Savukārt, lielākajiem zemniekiem pietrūkst zemes, lai varētu atsperties ražošanas paplašināšanai. Un šajā jautājumā mums vēl būs daudz problēmu.

Jāsaka gan, ka šī pieredze ir bijusi diezgan vērtīga. Vai pēc tam nācās kaut ko mainīt?

Pēc tam bija pieci darba gadi Daugavpilī, strādāju mākslas skolā „Saules skola” par galveno grāmatvedi, ekonomikas un floristikas pasniedzēju. Bet tad radās iespēja atgriezties mājās, Vabolē, to arī izdarīju. 1999.gadā sāku strādāt Vaboles pagasta padomē par sekretāri. Un kas ir interesanti, atgriezos precīzi tajā pašā vietā, kur strādāju kolhoza laikos, jo jau tolaik pagasta padome tika pārcelta uz kādreizējo kolhoza kantora ēku. Un jāsaka, ka biju ļoti priecīga par to, ka varu strādāt tuvāk mājām. Jo arī mācīties uz LLA biju aizgājusi tāpēc, lai pēc tam atgrieztos Vabolē un te varētu kaut ko paveikt. Un kopš 2011.gada esmu pagastā par pārvaldes vadītāju.

Un kāds bija tas laiks, kad vajadzēja sākt vadīt pagastu?

Pirmām kārtām, palielinājās atbildība. Tas pat ir fiziski jūtams. Un arī tagad tā nav nekur pazudusi, jo tu saproti, ka tu atbildi par šo zemes stūrīti.

Kā Jūs raksturotu šo zemes stūrīti, Vaboli?

Vaboles pagasts ir visskaistākais zemes stūrītis. Un atsevišķs stāsts ir arī par pašu nosaukumu „Vabole”. Man patīk leģendas un visvairāk patīk leģenda par to, ka tas nosaukums nav saistīts ar vabolēm, bet gan tas cēlies no poļu valodas vārda „vabīt” (šis vārds bija lasīts arī rakstnieka J. Jaunsudrabiņa darbos) un tas nozīmē „vilināt, aicināt”. Un leģenda stāsta par to, ka, kad Vabolē bija Plāteru – Zībergu medību muiža, bija tornis, kurā stāvēja taurētājs un aicināja medībās citus muižkungus. Un man tā leģenda ļoti patīk, jo Vabole ir tā vieta, kas tiešām vilina un aicina.

Ja skatāmies no šodienas skatupunkta, ar ko Vabole aicina un vilina?

Vabole ir pazīstama Latvijā ar Skrindu dzimtas muzeju, ar savu kultūru, pazīstams ir deju kolektīvs „Aisma” (vadītāja Anita Šalkovska). Kolektīvs dibināts 1959.gadā. Protams, arī etnogrāfiskais ansamblis „Vabaļis” (vadītājs Artūrs Uškāns), kas ir pastāvēšanas ziņā visjaunākais (dibināts 2006.gadā), bet bez kura neizpaliek neviens pagastā organizētais pasākums. Amatierteātris „Nagaidama prīca” (vadītāja Aina Pabērza) dibināts 1966.gadā. Protams, pazīstama ir arī Vaboles vidusskola, kas paver mūsu bērniem šīs izglītības iespējas. Vabolē pavadītie gadi cilvēkiem paliek sirdī uz visu mūžu. Visskaistākais stāsts, kas par to liecina, ir nesen izdotā Annas Kudeiko grāmata „Vabole laiku loku atmiņās”. Un tā ir patiesi laba grāmata, jo tā raisa daudzas diskusijas. Un tas ir tikai brīnišķīgi! Ja kādam ir kāds cits stāsts, lūdzu, rakstiet par to! Cik atceros, tad viņa atbrauc uz visiem skolas salidojumiem un viņai ir ko teikt. Vabole ir arī viņas laimes saliņa, lai arī cik grūti viņai dzīvē ir gājis. Vabolē ir skaists parks un veseli deviņi ezeri! Un Vabolē ir brīnišķīgi cilvēki.

Kādi ir pagasta lielākie zemnieki?

PS "Druviņi", īpašnieks Valentīns Audzers - graudkopība 160ha; ZS "Lapsukalns" Andris Rodčenko -150ha graudkopība, dārzeņi; ZS "Tūjiņas" īpašnieks Andris Kucins, 130ha graudkopība; ZS „Ievas” īpašnieks Ilmārs Malnačs – graudkopība 90ha; ZS „Rīts” īpašnieks Rihards Aliks – 100 ha graudkopība, piens; ZS „Latgalīte” īpašnieks Staņislavs Baiks 80 ha, piens; PS „Krastiņi” īpašniece Irina Salīte – 35ha , piens; ZS ‘”Kļavas” Varis Vilcāns- būtiska palīgnozare amatniecība.

Kādi ir Jūsu darbības galvenie principi? Ir kāds dzīves moto?

Es nekad nesolu to, ko es skaidri zinu, ka nevarēšu izdarīt. Tas nenozīmē, ka, ja saku „nē”, es necentīšos palīdzēt. Es centīšos darīt visu, kas ir manos spēkos. Jo risinājumu bieži vien var atrast arī tajos gadījumos, kad šķiet, ka nekā palīdzēt nespēju.

Viens nav karotājs, tādēļ ir svarīgi, ka uz visiem Vaboles pagasta pārvaldes darbiniekiem  varu paļauties un uzticēties. Mūsu darbinieki ir ar „pievienoto vērtību”- bez visu kopīgā brīvprātīgā darba taču nebūtu iespējams sarīkot lielos tradicionālos pasākumus, kas priecē ne tikai pagasta iedzīvotājus. Taču tāds laikam ir mazajās pagasta pārvaldēs strādājošo liktenis un misija – veikt arī amata aprakstos neiekļautus darbus, ko vabolieši dara nekurnot.

Ja runājam par projektiem, kas realizēti Vabolē. Kādi tie ir?

Ir ļoti liels prieks par pagājušajā gadā renovēto sākumskolas ēku. Es jau saku, ka mūsu sākumskola ir visskaistākā un tā ideāli iekļaujas mūsu vidē. Ēkas vizuālais izskats jau priecē ne tikai izglītojamos un skolotājus, bet arī pārējos vaboliešus. Ne mazāk nozīmīgs ir bijis ;īstenotais feldšeru – vecmāšu punkta renovācijas projekts. Par pagastu apvienošanās naudu mums tika uzstādīta atdzelžošanas stacija un ūdens kvalitatīvie rādītāji ir ļoti labi. Ļoti ceram uz vidusskolas pamatēkas energoegektivitātes paaugstināšanas projekta realizāciju. 2009.-2010.gadā tika modernizēti skolas dabaszinību kabineti, kas arī ir liels ieguvums. Nezinu, vai sakritība, bet tajā laikā skola bija ieguvusi arī „Lielo Pūci”. Protams, kas vēl jāizdara, ir jāsakārto mūsu siltumtrase. Un par LAD projekta līdzekļiem esam izrenovējuši mūsu pagasta ēku, kurā atrodas arī kultūras nams. Taču ir viens liels trūkums, nav sakārtota ventilācijas sistēma. Šis jautājums noteikti ir jāaktualizē.

Kādas Vabolē ir kultūras tradīcijas?

Neapšaubāmi, tas ir mūsu ikgadējais Vasarasvētku sadancis, kas nosvinējis visas savas iespējamās pilngadības – gan 18, gan 21. Tie mums ir vislielākie svētki un mēs šo tradīciju turpināsim. Šos svētkus uzskatām arī par Vaboles pagasta svētkiem. Arī mūsu amatierteātra izrādes, kas notiek Lieldienu laikā. Nākošajā gadā teātris svinēs savu piecdesmitgadi. Arī šogad folkloras kopas pulcēsies saietā „Aizgavēnī cīmūs braucu”. Un 6.martā notiks „Vabaļu” otrā diska prezentācijas pasākums. Tajā būs Dienvidlatgales garīgie dziedājumi ar nosaukumu „Lobais reits”. Un šī diska ieraksts mūsu ansambļa dalībniecēm bija tāda kā misija, jo tās ir tās dziesmas, kuras viņas visu laiku ir dziedājušas. Arī šī otrā diska ieraksta process bija daudz smagāks par pirmo. Ir arī lielāka atbildība, jo tās ir Dievam veltītās dziesmas. Šis darbiņš tika veikts ar vislielāko atdevi.

Jūsu novēlējums pagasta cilvēkiem.

Esiet ambiciozāki! Jo vienmēr jau liekas, ka neesam pietiekoši labi. Bet mēs esam vislabākie! Novēlu arī lielāku ticību sev un saviem spēkiem arī pagasta zemniekiem un uzņēmējiem. Mēs visi lepojamies ar savu pagastu, arī es, bet novēlu būt drosmīgākiem un nepagurt, realizējot izvirzītos mērķus.

Teksts - Olga Smane