Andris Ķesters: „Ja rodas kāda problēma, tā ir jārisina uzreiz”

Laucesas pagasts ir viena no Daugavpils novada administratīvajām teritorijām dienvidos no Daugavpils, novada Augšzemes daļā. Robežojas ar sava novada Tabores, Skrudalienas, Demenes, Medumu un Kalkūnes pagastiem, kā arī Daugavpils pilsētu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Mirnijs (pagasta centrs) un Laucesa. Pagastā atrodas divas baznīcas: Laucesas katoļu baznīca un Volodinas vecticībnieku lūgšanas nams.

Laucesas pagasts agrāk saucās par Kalkūnes pagastu, kurš dibināts 1864. gadā un  1925. gadā pārdēvēts par Laucesas pagastu. Pagasts bija ļoti liels, 1926.gadā pagasta ciemi – Niderkuni, Liginišķi un Judovka pievienoti Grīvas pilsētai. 1937. gadā pagasta platība sastādīja 115 kv.km ar iedzīvotāju skaitu 4500: latviešu (28%), krievu (31%), poļu (19%) un citi. Vēstures gaitā pagastu skāra daudz pārmaiņu. 2009. gadā Laucesas pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Daugavpils novadā. No 2009.gada par Laucesas pagasta vadītāju strādā Andris Ķesters.

Kur ir Jūsu dzimtā puse, kādas spilgtākās atmiņas par bērnību?

Esmu dzimis Preiļos 1960.gadā ļoti skaistā datumā – 15.augustā, kad svin Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Vecāki ir nākuši no vienkāršām lauku ģimenēm – māte no Vidzemes (Cēsu rajons), tēvs – no Latgales. Satikušies Preiļos. Esmu pilsētas bērns, jo no 1962.gada ģimene pārcēlās uz Daugavpili, kur mammai piedāvāja galvenā zootehniķa vietnieka amatu, kur viņa arī visu mūžu nostrādāja. Bet visus brīvlaikus un atvaļinājumus pavadīju tieši pie mammas vecākiem – nebiju nekādās vasaras nometnēs. Pēc 4 gadiem piedzima mana jaunākā māsa. Dzīvojām Jaunbūvē. Blakus bija 12. vidusskola, kur arī sākās manas skolas gaitas un tika iegūta pamatizglītība. Par cik no pašas bērnības mani interesēja tehnika, ļoti daudz ņēmos ar visādiem dzelžiem, bieži braukāju ar tēvu, kurš strādāja par šoferi, nolēmu iet mācīties nevis uz vidusskolu, bet uz Višķu sovhoztehnikumu apgūt mehāniķa specialitāti. 1979.gadā pabeidzu to. Septiņpadsmit gados man jau bija vadītāja prasmes, bet sanāca tāds kuriozs – apliecība netika izsniegta, jo man vēl nebija 18. Saņēmu to tikai pēc pusgada. Vecāki manī ieaudzināja darba mīlestību, mērķtiecību un atbildības sajūtu.

Kādi priekšmeti skolā vairāk patika? Apmeklējāt kādus pulciņus?

Vairāk patika matemātika, fizika, ķīmija. Bērnībā biju ļoti aktīvs sportā. Ģimene pārcēlās dzīvot uz ķīmiķu mikrorajonu un tur bija blakus gan mežs, gan Gubiščes ezers, gan sporta laukums. Visas aktivitātes tur arī notika – ziemā hokejs, slēpošana mežā, vasarā futbols. Nebija dienas, kad mēs tur nesportotu. Piedalījos arī „Zelta ripas” spēlēs.

Pastāstiet, lūdzu, par savām darba gaitām.

Pēc tehnikuma mani nozīmēja strādāt ATU-1800 Kalkūnē. „Lauktehnikā” autoparkā 2-3 mēnešus līdz dienestam armijā strādāju par dežūrmehāniķi. Dienēju Tālajos Austrumos, atgriezos 1981.gadā. Un vairs nebija vēlmes ņemties ar dzelžiem, strādāt par šoferi, un nāca piedāvājums strādāt netālu no dzīvesvietas - Latvenergo sistēmā augstsprieguma tīkla sadales apakšstacijā. Piekritu. Tā bija interesanta vieta – varbūt vienīgā Daugavpilī, kur strādāja tikai latvieši un runājām tikai latviski. Strādājot par elektromontieri, guvu labu pieredzi.

Un nekur nemācījāties, lai apgūtu šo specialitāti? Tātad bija labs skolotājs?

Es pēc dabas esmu ļoti aktīvs cilvēks, ar jebkuru darbu galā varu tikt ļoti labi, un cilvēki bija vienmēr apmierināti. Arī tehnikumā prakses laikos man deva īpašus uzdevumus. Pat vadītāja profesijas apgūšanas laikā es biju viens no tiem, kuri ar instruktoru braukāja uz Rīgu – man tad nebija pat 17.

Jā, man bija ļoti labs meistars - Jānis Priednieks, kura pakļautībā es strādāju. Ar laiku iestājos Daugavpilī Rīgas politehniskajā institūtā Enerģētikas fakultātes vakara nodaļā. Tīs gadus dienā strādāju, vakarā mācījos. Lai turpinātu mācības – to jau vajadzēja darīt Rīgā – pārgāju strādāt uz galvaspilsētu. Galvaspilsētā jau bija citāds darba grafiks,  mācības es turpināju jau dienas nodaļā. Saņēmu inženiera-elektriķa diplomu, kura pārziņa bija elektropiedziņas un automatizācijas procesi.

Sanāca tā, kad pabeidzu institūtu, atnācu strādāt uz putnu fabriku Laucesā. Tas bija 1988.gadā. Tiku pieņemts darbā par inženieri-elektriķi, un manos pienākumos  bija  jaunizbūvēto putnu novietņu tehnoloģiskā procesa nodrošināšana.  Kad viss tika sakārtots, man atlika brīvais laiks citu jautājumu risināšanai. Tā sagadījās, ka putnu fabrikas kolektīvs vienā no sapulcēm piedāvāja man direktora vietu. Un no 1990.gada es kļuvu par Daugavpils putnu fabrikas direktoru un šajā amatā nostrādāju 16 gadus. Tā bija liela pieredze, prakse – ļoti daudz smēlos no vecākiem kolēģiem, kaut arī viņi bija manā pakļautībā. Gribu pieminēt galveno putnu fabrikas zootehniķi Antonidu Kozlovu, kura deva ļoti daudz praktisko padomu un zināšanu, kas skar ne tikai ražotni, bet arī dzīvi. Darbs fabrikā bija smags, jo viss mainījās, viss juka, pajuka saistības ar Padomju Savienību, nebija izejvielu, nezinājām, kas būs rītdien, ar ko barosim vistas, sākās konkurence, sāka nākt iekšā produkcija no Polijas, pārprodukcija u.c. Bija tiešām ļoti smagi, bet tā bija arī ļoti liela prakse un laba pieredze, kā izdzīvot tādos laikos. Mūsu fabrika turējās līdz pēdējam – kamēr kapitāldaļu turētāji nolēma, ka pietiek cīnīties ar vējdzirnavām. Un tā 2006.gadā es beidzu savu darbību fabrikā.

Ar laiku arī dzīvot pārcēlos tuvāk darbam – uz Laucesi. Lauki un lauku darbi man nav sveši. No 1995.gada jau pārcēlāmies uz savu māju. Taču vēl jāpastāsta, ka, strādājot fabrikā, kad tur viss bija sakārtots un normāli darbojas, kaut kā pietrūka – un 1993. gadā radās zemnieku saimniecība (piena lopkopība un graudu ražošana) un samērā liela – uz šodienu 300 ha. Tāpēc, kad aizgāju no putnu fabrikas, pilnībā pievērsos saimniecībai. Sākās novada reformas un man piedāvāja pārvaldes vadītāja amatu. Tā kā no 2. sasaukuma biju Laucesas pagasta padomes deputāts, tad vadītāja vietnieks, un man šī joma nebija sveša, bija zināmi visi jautājumi un problēmas, kas tika risināti pagastā, piekritu – „Pamēģināsim arī šeit”. Un dzīvē bija atkal kaut kas jauns, jauns izaicinājums. Un tā no 2009.gada strādāju par pārvaldes vadītāju.

Pastāstiet nedaudz par Laucesas pagastu. Kāds tas ir?

Laucesas pagasts ir vidēji liels, tā teritorija ir 6122,10 ha, iedzīvotāju skaits 1422, no tiem 975 ir darbspējīga vecuma, 304 – virs darbspējīga vecuma un 141 – līdz darbspējīgam vecumam. Pagājušajā gadā pagastā piedzima 7 bērni, nomira 13 cilvēki, noslēgtas 7 laulības. Skolā mācās 43 skolēni, 17 bērni apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi. Pagastā var lepoties ar cilvēkiem, kas šeit dzīvo un darbojas. Īpaši liels lepnums par sportistiem, kuri uz pagastu un novadu ir atveduši pasaules čempionātu zelta medaļas. Laucesā darbojas svaru bumbu celšanas sekcija čempiona Edgara Pavlovska vadībā. Prieks par šo jaunatni, kurai ir mērķis un arī izdodas sasniegt labus rezultātus. Ir labi sasniegumi citos sporta veidos. Pagasts sportā ieņem 2.vietu novadā.

Kādi projekti ir realizēti pa šo laiku un kādas ir prioritātes pašreizējā darbā?

Visnozīmīgākais un lielākais  ir ūdenssaimniecības rekonstrukcijas projekts. Un, ja šodien Mirnijā ūdens kvalitāte vismaz atbilst valsts standartiem, tad Lauceses ciematā ir jāuzlabo ūdens kvalitāte un jāmeklē finansējuma avots. Uzsākot darba gaitas, piedalījos Laucesas sabiedriskā centra projekta īstenošanas noslēguma fāzē. Centrs ļoti aktīvi strādā arī šodien. Nākošais bija ceļa „Viesturi – Naktiņi” rekonstrukcijas projekts, vēlāk tika veikts kultūras nama jumta rekonstrukcijas projekts. Bērnu rotaļu laukuma pie Laucesas sabiedriskā centra izveidošanas projekts. Tika realizēts ļoti veiksmīgs un acīm skatāms pirmsskolas izglītības iestādes izveidošanas projekts. Pagājušajā gadā pie kultūras nama izveidojām celiņus. Sakārtojām skolas sporta/aktu zāli, nomainījām logus. Priecē, ka projektu realizēšanas jomā ļoti aktīvi darbojas biedrība „Jaunības spārni”.

Kuru jautājumu risināšana šo gadu garumā vienmēr ir bijusi pirmajā vietā? Kādas prioritātes?

Agrāk tā bija skola. Tagad, kā jebkuram pagastam mūsu valstī – ceļi. Bēdīgā stāvoklī ir asfalta segumi ciematos, jo tie ir būvēti vēl padomju laikos. Un tam visam ir vajadzīgi ļoti lieli līdzekļi, un tam varētu piesaistīt ES naudu, bet Eiropas nauda ir saņemama tikai to ceļu uzlabošanai, kur ir ražotnes. Bēdīgi ir ar Mirnija ciematu, kas pagaidām neatbilst ES projektu prasībām.

Kādi ir aktuālākie jautājumi, ar kuriem nāk iedzīvotāji?

Iedzīvotāji nāk ar ikdienas jautājumiem – zemes jautājumi, sociālie. Ļoti labi strādā speciālistu komanda un atrisina daudzus jautājumus, līdz ar to pie manis iedzīvotāji nenāk tik bieži. Atnāk ar labām idejām, pēc padoma vai pakonsultēties.

Kādi ir pagasta lielākie pagasta zemnieki? Uzņēmēji?

Kādreiz bija liela putnu fabrika un tur bija ap 80 darba vietām. Pa cik mēs esam piepilsēta, mums ir ļoti labi attīstīta siltumnīcu saimniecība. Lielākā zemnieku saimniecība „Gundegas-1” ir Aleksandram Kandrovskim-Kudrjavcevam, kurš nodrošina Daugavpils centrālo tirgus ar gurķiem un tomātiem vairāk kā par 50%. Saimniecības „Sēlija” īpašnieks Alberts Mendriķis nodarbojas ar augļu dārziem. Priecē, ka zeme ir apstrādāta, ir audzis pieprasījums pēc zemes platībām, un lauki ir sakārtoti. Ir arī jaunie zemnieki, piemēram Žalnerčiku ģimenē aktīvi saimniecības darbos iesaistījās dēls-skolnieks.

Kuras no tradīcijām pastāv pagastā jau vairākus desmitus gadu?

Dervanišķu ezera krastā aktīvi tiek atzīmēti Meteņi, un  pagasta Jāņu sumināšana Līgo svētkos.

Kādi ir galvenie Jūsu darbības principi? Dzīves moto?

Jā ir mērķis, tas obligāti ir jāsasniedz. Ja rodas kāds jautājums vai problēma, tā ir jārisina uzreiz, nekādā gadījumā nevilkt garumā. Darbs ir pakārtots cilvēka labklājībai. Kur ir iespēja kaut ko labu izdarīt, tur arī darbojamies. Šajā amatā garlaicīgi nepaliek, tā ir tā vieta, kur es varu kaut ko izdarīt ar savu zināšanu bagāžu, darba pieredzi un darba praksi.

Vai Jums ir liela ģimene?

Ar sievu Irīnu iepazinos Rīgā, kad mācījos politehniskajā institūtā. Mēs izaudzinājām trīs meitas, jaunākai būs 18 gadi un viņā vēl mācās vidusskolā, vecākā pabeidza Latvijas universitāti un strādā bankas kredītdaļā Rīgā, vidējā strādā Daugavpilī. Cenšos viņām būt par piemēru. Ir viena mazmeitiņa.

Sieva vairāk velta laiku bērnu audzināšanai, mājsaimniecības darbiem, viņa man ir liels atbalsts. Un šis atbalsts jūtams visu laiku – tai skaitā arī morālais. Kaut Irīnai ir tehniskā izglītība, viņai ir psihologa dotības. Ir momenti, kad tas ir ļoti svarīgi.

Ko gribat novēlēt pagasta cilvēkiem?

Stipru veselību, možu garu un darba sparu.

Ar Andri Ķesteri sarunājās Irina Jegorova