Anna Jegorova strādā, lai cilvēkiem dzīve kļūtu labāka

26.jūlijā svinamajai Annas dienai par godu, uz sarunu aicinājām Daugavpils novada Sociālā dienesta vadītāju Annu Jegorovu, kas vairāk kā pusi mūža veltījusi darbam ar cilvēkiem medicīnas un sociālā darba jomā. A.Jegorova strādā arī par pasniedzēju Baltijas Psiholoģijas un Menedžmenta augstskolā, pilda priekšsēdētājas amata pienākumus Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils un Ilūkstes novada komitejā un Kalupes kopienu atbalsta centrā “Vitrāža”, kā valdes locekle aktīvi darbojas Latvijas Sociālo dienestu vadītāju apvienībā un sieviešu klubā “Astras” (Kalupe).

Kolēģi un draugi jūs biežāk dēvē par Anitu. Kā Anna pārtapa par Anitu?
Es nāku no toreizējā Ignatovas pagasta, Krāslavas rajona, tagadējā Andrupenes pagasta Dagdas novadā. Tur arī sešu gadu vecumā uzsāku skolas gaitas mazā 1.-4.klašu skoliņā. 1.klasē sanāca trīs Annas un jau pirmajā stundā klases audzinātāja mūs nokristīja par Annu, Anniņu un Anitu. Tā iegājies, ka sadzīvē es visiem esmu Anita – gan ģimenei, gan draugiem un kolēģiem. Lai gan oficiāli dokumentos es esmu Anna. Atceros, ka padomju laikos, kad Kalupes pagasta padomes deputātu sarakstos figurēju kā Anna, vēlēšanu dienā daudzi man pat tuvi cilvēki vaicāja, kas tā par tādu nepazīstamu Annu.

Kā dzīves ceļi aizveda līdz darbam sociālajā jomā?
Es beidzu Rīgas 2.medicīnas skolu, pēc specialitātes esmu medicīnas māsa, pēc toreizējās sadales nokļuvu Kalupē. Lai gan mana pamatprofesija bija mediķis darbā ar bērniem, tā kā strādāju laukos, tad nācās apkalpot gan pieaugušos, gan bērnus. Esmu strādājusi gan par feldšeri ātrajā palīdzībā, gan stacionārā par medmāsu, vecāko māsu, bērnu māsu.
90-to gadu sākumā valstī aizsākās sociālā darba pamati. Tā kā es biju arī Kalupes pagasta padomes deputāte, turklāt vienīgā mediķe deputātu sastāvā, toreizējais pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Žuravskis, saņemot vēstuli no Labklājības ministrijas, ka valstī tiek ieviesta tāda joma kā sociālais darbs, uzrunāja mani, vai es nevēlētos pamēģināt. Es piekritu, lai gan toreiz praktiski nevienam nebija izpratnes, kas tas sociālais darbs tāds ir. Sākumā šim darbam praktiski nebija robežu starp medicīnisko un sociālo aprūpi.
Tikai pēc desmit gadiem sociālais darbinieks kā profesija parādījās ar savām iestrādēm, kas nošķīra to no medicīnas. Lai gan runājot tagad, varu teikt, ka gan medicīnā tiek uzlikta diagnoze, gan ari sociālajā darbā tiek uzlikta diagnoze. Šīs abas jomas sasaucas – pirmkārt, tas ir darbs ar cilvēkiem, otrkārt – neatkarīgi no tā vai tev priekšā sēž pacients vai klients, ir jābūt profesionālim, lai saprastu par ko viņš sūdzas, kas ir problēmas pamatā un kā to atrisināt.
Tā nu sanāca, ka, sākot ar 90-tajiem gadiem, Kalupes pagastā es strādāju gan par mediķi, gan par sociālo darbinieku. Abas šīs jomas apvienoju līdz 2009.gadam.

Kāpēc izvēlējāties medicīnu?
Es nevaru konkrēti nosaukt to brīdi bērnībā, kad sapratu, ka medicīna ir mans ceļš. Bet es ļoti labi atceros, ka man bija sadurstītas visas lelles ar ūdeni, adatām, apklātas ar sinepju plāksteriem un bankām. Tas laikam jau bija manī ieprogrammēts, ka es būšu medicīnas cilvēks. Droši vien pamats tam bija mana tēva māsas dziednieciskās spējas un arī tas, ka es diez gan agri zaudēju tēvu. Pēc tā, es 11 gados sev apsolīju, ka būšu mediķis, lai varētu līdzēt tur, kur es to spēšu darīt no sirds, jo ne katrs cilvēks spēj strādāt medicīnas jomā...

Vai nav žēl, ka medicīna palikusi novārtā?
Arī šobrīd mana sirdslieta ir medicīna. Es joprojām cenšos sekot līdzi informācijai par jaunajiem medikamentiem, jaunajām tehnoloģijām, sasniegumiem medicīnā. Cenšos sekot jaunām publikācijām, apgūt inovatīvas metodes aprūpē, jo tas ļoti noder sociālajā aprūpē. Arī šobrīd novadā esmu kā veselības veicināšanas koordinators, jo pašvaldība ir iestājusies Latvijas Nacionālajā veselīgo pašvaldību tīklā. Tomēr liktenis lēmis, ka man bija pilnībā jāpāriet uz sociālo darbu.

Kā gadu laikā mainījusies izpratne par sociālo darbu?
90-tajos gados sociālais darbs asociējās ar pabalstiem. Par sociālā darba mērķiem tik dziļi kā šobrīd neviens nedomāja. Tomēr gadu laikā ir mainījusies izpratne par šo jomu. Tagad pamatā ir uzdevums, ka cilvēkam ir jāpalīdz ar dažādām metodēm, pieejām, paņēmieniem, veicot sociālo darbu – pabalsts ir pēdējais salmiņš, jo tas nav ilgtermiņa risinājums.

Kā pašlaik klājas sociālajiem darbiniekiem pagastos, veicot ikdienas pienākumus?
Es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no paša sociālā darbinieka, viņa attieksmes un atbildības, zināšanu bagāžas, prasmes izprast cilvēku un panākt uzticību. Man sociālais darbinieks ir galvenais cilvēks pagastā, arī mans darbs praktiski ir atkarīgs no viņiem. Savus sociālos darbiniekus novadā es dievinu – katrs cilvēks ir unikāls un ar kaut ko atšķirīgs, bet tā palīdzība, ko viņi sniedz uz vietas, ir pati svarīgākā. Es saprotu, ka ne visiem sociālie darbinieki patīk, ne visiem viņi ir jāmīl, bet nevar noliegt, ka viņi visbiežāk kalpo kā pirmais risinājums un atbalsts.
Arī teorijā tiek mācīts, ka sociālā darbinieka specialitāte ir radoša pieeja, jo neeksistē vienādas problēmas, gadījumi un klienti. Problēmas ir ļoti dažādas, tāpēc nav vienas receptes kā jāstrādā. Sociālajam darbiniekam ir jābūt ļoti tolerantam, elastīgam, radošam, jāredz pieci soļi uz priekšu, kā cilvēkam palīdzēt.

Vai nav tā, ka dažreiz nolaižas rokas, redzot, ka cilvēks nemaz nevēlas, lai viņam palīdz?
Ir dažādi gadījumi. Dažreiz tiešām ir tā, ka gribas sev pateikt – „zeme, atveries!”, jo izeju nevar saskatīt. Tomēr, šķetinot šādus gadījumus uz priekšu, piesaistot citus speciālistus, lūdzot padomu saviem kolēģiem, risinājums agri vai vēlu atrodas. Vienīgi mēs nevaram palīdzēt tur, kur problēmas skar valstisku nozīmi, kur vajadzīgs valsts atbalsts un palīdzība.
Tagad valstī ir Sociālo dienestu vadītāju apvienība, kurā ļoti bieži tiek risinātas tās problēmas, kas skar visus valsts iedzīvotājus. Tiek rīkotas tikšanās ar Labklājības ministriju, Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Probācijas dienestu, Valsts kontroli, Nodarbinātības Valsts aģentūru. Mēs arvien vairāk saskaramies ar tādām problēmām kā vardarbība ģimenēs, vardarbība pret bērniem un sievietēm, sāk jau parādīties arī vardarbība pret vīriešiem. Šeit ir jāmeklē risinājums valsts līmenī un jābūt zinošiem šaurā jomā, piemēram, lai varētu strādāt ar varmākām, vardarbībā cietušiem bērniem.

Vai visbiežākais nelaimju cēlonis ir alkoholisms?
Pamatproblēma ir bezdarbs. Ja cilvēks netiek nodarbināts, ģimenē parādās bezizeja, konflikti, materiālo resursu trūkums, atbildības zudums – tā rezultātā cilvēks vienkārši sāk dzert. Ja īstajā brīdī tiek sniegts atbalsts, tad šo situāciju vēl var glābt. Bet, ja ir alkohola atkarība un cilvēks neko negrib mainīt, tad ir grūti arī profesionālim palīdzēt. Nekas nenotiek piespiedu kārtā – cilvēkam jāsaprot pašam, ka kaut kas ir jādara, lai šo situāciju uzlabotu. Protams, tas nav noslēpums, ka katrā pagastā ir cilvēki, kas ir alkohola atkarīgi. Tomēr es ticu, ka viņus vēl var pārliecināt, atgriezt, ir iespēja bezdarbniekus iesaistīt Minesotas programmā, ir iespēja apmeklēt psihologu, psihoterapeitu, narkologu. Ir iespēja izmantot Nevalstiskā sektora pakalpojumus, vajag tikai to vēlēties.
Par laimi, manā praksē ir šādi piemēri, kad cilvēks atgriežas pie ģimenes, atjauno attiecības ar bērniem, vecākiem tiek atgrieztas bērnu aprūpes tiesības. Šādi gadījumi priecē un rada gandarījumu, ka nav velti darīts darbs un izšķiests laiks. Bet, ja cilvēkam nav motivācijas, tad arī sociālais darbinieks ir bezspēcīgs.

Kas ir jūsu atbalsts šajā darbā?
Uzskatu, ka sociālais darbs ir viens no smagākajiem darbiem, jo mums jāsaskaras ar lielu problēmu daudzveidību – nereti pat ir grūti saprast no kura gala sākt, lai ģimenei palīdzētu. Tomēr man liels atbalsts ir mani kolēģi – sociālā darba speciālisti administratīvajā vadībā, sociālie darbinieki pagastos. Es viņas saucu par „savām meitenēm”, „saulītēm”. Par savu kolektīvu esmu kā klints, vienmēr cenšos atbalstīt pasākumos, sniegt kādu padomu, būt kā komanda. Ar šādu pieeju mēģinu palīdzēt savām meitenēm „neizdegt”. Mācu mēģināt neteikt balts, ja redzam melnu, neteikt korī ”Jā!”, kad jāsaka ”Nē!”, nebūt akliem, kurliem un vienaldzīgiem, kad ir jāsaredz, jāsadzird, jāsajūt.
Īpaši es atbalstu cilvēku vēlmi mācīties, jo tā ir mana prioritāte – jo izglītotāks sociālais darbinieks, jo labāk viņš spēs palīdzēt cilvēkiem.

Pastāstiet par savu pieredzi augstskolas pasniedzējas darbā.
Kad man piedāvāja kļūt par pasniedzēju augstskolā, es ilgi domāju vai to spēšu un vai man patiks šis darbs. Tomēr esmu sapratusi, ka man ļoti patīk sajūta, ka savu teorētisko un praktisko pieredzi es varu nodot tālāk jaunajai paaudzei. Es esmu gandarīta auditorijā redzot studentus, kas atnākuši tikko no vidusskolas. Tas nozīmē, ka sociālajā jomā ieplūst jaunas vēsmas, jaunas zināšanas, un man prieks, ka jaunieši izvēlas tik smagu darbu. Kamēr studenti tiek līdz 4.kursam, es jau redzu, kuri no viņiem spēs strādāt šo darbu un kuriem šis darbs patiešām varētu patikt. Studentus intervējot 1.kursā, viņi parasti saka, ka grib palīdzēt cilvēkiem, bet jaunatne vēl neizprot, ko nozīmē palīdzēt – tas nozīmē 100% atdevi šim darbam, tajā pašā laikā spējot atcerēties, ka esi vajadzīgs arī savai ģimenei. Lielu prieku man sagādā, ja šo dzīves ceļu izvēlas puiši, jo pieņemts, ka tieši sievietes ir tās, kas izvēlas šo darbu. Sociālā darba pamats ir medicīna, psiholoģija, pedagoģija un filozofija. Sociālajam darbiniekam šodien jābūt universālam.

Kādi ir jūsu vaļasprieki?
Man ļoti patīk ceļot. Gandrīz katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt, to jau praktizēju no jaunības. Šo vēlmi esmu iepotējusi arī saviem bērniem, jo uzskatu, ka pasaule ir jāredz, lai varētu iepazīt arī citus dzīves modeļus, attieksmi, metodes un pieejas. Tad ir vieglāk kaut ko inovatīvu ieviest arī savā novadā.
Vēl man ļoti patīk adīt. Līdz šim brīdim man ir viss, kas vajadzīgs lauku cilvēkam – dārzs, puķes, kartupeļu vagas.

Vārds Anna nozīmē „žēlsirdība”. Vai šis vārds jums atbilst?
Jā, es esmu ļoti žēlsirdīgs cilvēks, man ir īpaša attieksme pret veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti, pret tikko dzemdējušām māmiņām, pret jaundzimušiem bērniņiem. Man mīļi ir visi cilvēki. Ja man šīs īpašības nebūtu, es nevarētu strādāt šājā darbā. Es visus cilvēkus mīlu, un, ja man būtu tāda iespēja, es visus cilvēkus apskautu un teiktu – es visu darīšu priekš jums, lai dzīve kļūtu labāka! Smaga sajūta manī ir tad, ja es nevaru absolūti ne ar ko palīdzēt cilvēkam, kas man to ir lūdzis.

Mana vislielākā vērtība ir mani bērni. Dēls Andris ar ģimeni, meita Rita ar ģimeni, audžumeita Inese ar ģimeni. Un laikam šī žēlsirdības īpašība ir ieaudzināta arī bērnos, jo arī viņu profesijas ir darbs ar cilvēkiem.
Novadniekiem gribētu novēlēt ticēt saviem spēkiem, jo mēs esam strādīga tauta. Meklēt jaunus risinājumus, nākt ar idejām, kā uzlabot ikdienas soli, un nemeklēsim laimes zemi aiz trejdeviņām jūrām.

Elza Timšāne