"Ar ticību Dievam un sev"

Šobrīd Naujenes bērnu namā notiek civilmilitārās sadarbības projekts. ASV Gaisa spēku Nacionālās gvardes karavīri kopā ar Latvijas Bruņoto spēku militārajiem inženieriem veic renovācijas darbus ēkā, kur dzīvo Naujenes bērnu nama pusaudži. Protams, daudzi jautājumi, kas jārisina nekavējoties, skar arī bērnu nama direktori, kas ir mamma šiem bērniem ikdienā jau kopš 2010. gada. Kāda ir viņas darba ikdiena, galvenie veicamie uzdevumi un arī darba dzīve pirms šī amata, Naujenes bērnu nama direktore Lilita Gasjaņeca atklāti stāstīja intervijā.

No kurienes Jūs nākat? Kur ir Jūsu dzimtene?
Mana dzimtene ir Ambeļu pagasts, vecvecāku mājas atradās sādžā „Jaunais krogs”. Tagad gan vairs tur nekas nav palicis, arī pašas mājas nav. Taču, garām braucot, paliek silti ap sirdi, jo tur ir aizvadīta visa mana bērnība. Vienmēr gribas izkāpt un pabradāt tur. Nez kāpēc vēl joprojām atceros, kāda tur bija zeme – melna un mīksta. Mazi būdami, ravējām dārzu un atceros vēl kā tagad – zeme bija melna un mīksta. Tādas zemes vairs nekur neredzēju! Vecmamma audzēja malvas, tie ir ļoti krāšņi vasaras ziedi. Bet līdz ar vecmammas aiziešanu aizsaulē, arī malvas pārstāja augt. Manai mammai bija divas jaunākās māsas un vecākais brālis. Un interesanti ir tas, ka manai mammai ar māsu ir vienā dienā dzimšanas dienas, abas dzimušas 15. novembrī ar 5 gadu starpību. Abām ir ļoti stipra emocionālā saikne. Un tā saikne satur mūsu ģimenes kopā gan priekos, gan bēdās. Mammai esam trīs meitas, es esmu vecākā. Viena no māsām tagad dzīvo Jūrmalā un otra Rīgā, bet Bulgārijā studē doktorantūrā, abas nodarbojas ar ortopēdiju. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Arī pati tikai pāris gadus atpakaļ pabeidzu maģistratūras studijas.

Vecvecāku mājas nav saglabājušās līdz šīm dienām. Bet vecāku mājas?
Vecāku mājās dzīvojam tagad. Tās atrodas Naujenes pagasta Vasargelišķos. Māju nosaukums ir „Strupauši”.

Interesants. Kāpēc tieši tāds?
Šim nosaukumam ir sava vēsture. Arī vecvecāku mājai bija nosaukums „Strupauši”, jo vectēvs audzēja aitas, kurām bija strupas ausis. Un tā mēs to nosaukumu saglabājām. Toties tagad visi zina, ka „Strupaušos” dzīvojam mēs.

Ar ko nodarbojās Jūsu vecāki?
Mamma visu dzīvi nostrādāja laukos. Māte pēc izglītības bibliotekāre, strādāja gan pastā, gan ciema padomē, gan skolā par saimniecības daļas vadītāju un lietvedi. Viņa man ir ļoti gudra sieviete. Es vairākus gadus strādāju skolā par mācību daļas vadītāju. Kādu dienu mājās biju paņēmusi 12. klases eksāmenu paraugus un mēģinājām mājās kopā atrisināt tajā ietvertos uzdevumus. Un mamma zināja visas atbildes labāk nekā skolēni. Tas man bija liels pārsteigums! Un tik laba atmiņa, jo izglītību taču viņa ieguva 50 tajos gados. Viņa pabeidza Izvaltas skolu, un tātad jau tolaik, lai arī cik izglītības sistēma bija klasiska un vienkārša, tomēr skolēniem tika likti stabili zināšanu pamati. Bet tagad, pēc manām domām, ir tik daudz informācijas, ka nereti lieko mēs vienkārši dzēšam no atmiņas laukā, pat nemēģinām atcerēties reizrēķina tabulu (kalkulators saskaitīts!).

Kur mācījāties, studējāt?
Tēvs mani pierakstīja Vecpils vidusskolā un tur arī sāku mācīties. Mums bija ļoti laba un draudzīga klase. No skolas laikiem mēs vēl arvien esam ļoti draudzīgi ar saviem klasesbiedriem, uzturam saikni, sazvanāmies, satiekamies. Mums bija vienreizēja klases audzinātāja – Gaļina Barča. Un tieši viņa man iemācīja, kā būt kopā un sadzīvot ar cilvēkiem tādiem, kādi viņi ir. Nevērtēt nedz pēc izskata, nedz pēc pirmā iespaida. Un vienmēr ticēt un gaidīt no cilvēka tikai labu. Un pēc skolas absolvēšanas es daudz domāju, kur iet studēt. Vēlējos kļūt par skolotāju, tādēļ aizgāju studēt Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, taču studijas nācās pārtraukt. Tad pārcēlāmies ar ģimeni no Naujenes uz toreizējā Krāslavas rajona Šķeltovas pagastu. Toreiz tur atradās kolhozs „Molodaja gvardija”, vīrs tur strādāja par traktoristu. Savukārt es iekārtojos darbā bērnu dārzā, strādājām ar īpašu degsmi un entuziasmu. Stādījām lielus dārzus, iekopām mājas. Viens otru atbalstījām, pratām draudzēties, vienmēr bija kāds, uz kuru paļauties. Tad, kad bija slikti un arī prieka brīžos bijām kopā. Lai arī darba bija daudz, tas bija krāšņs un laimīgs laiks, kad strādājām, audzinājām bērnus, turpinājām mācīties. Lai arī ne vienmēr visu varējām nopirkt, nebraucām ar glaunām mašīnām, taču par spīti visam bijām dzīvespriecīgi un laimīgi.

Un kā sākās Jūsu darba gadi?
Sāku strādāt Šķeltovas bērnu dārzā par auklīti, taču arī sapnis par skolotājas profesiju mani nepameta. Sāku strādāt silītē, ar pašiem mazākajiem. Grupiņā bija ap 20 bērniem, biju tikai es un audzinātāja, un vajadzēja paspēt visu. Un pēc kāda laika es atsāku studijas, jo solīja audzinātājas darbu turpat dārziņā. Studēju krievu valodu un literatūru. Sāku strādāt par audzinātāju. Un jau pēc pus gada es kļuvu par bērnu dārza vadītāju. Bet vienalga sapņoju strādāt skolā. Un, kad Šķeltovas pamatskolā atbrīvojās skolotāja vieta, es aizgāju turp. Tolaik skolu vadīja direktore Natālija Rinča. Tā es sāku strādāt, apvienojot darbu skolā gan kā audzināšanas daļas vadītāja, gan kā sākumskolas skolotāja.

Kādi bija Jūsu dzīves lielākie skolotāji?
Varu droši teikt, ka tā bija mana pirmā skolotāja Gaļina Barča, kura man iemācīja, kā mīlēt cilvēkus un otrā – Natālija Rinča, kura man iemācīja, kā strādāt un būt atbildīgai par visu, ko dari. Kopš tā laika es skaidri zinu, ka cilvēks var visu un nevar būt attaisnojuma tam, ka kaut ko izdarīt nevar vai nav pa spēkam. Plāno savu laiku, savu darbu tā, lai varētu paspēt izdarīt visu. Tas laiks, ko pavadīju, strādājot skolā, man deva ļoti daudz. Te tika gūta arī milzīga pieredze un darba disciplīna. Un vēl viens mans dzīves skolotājs bija toreizējā Naujenes pagasta padomes priekšsēdētāja Vasilisa Pudovkina. Divus sasaukumus biju ievēlēta par pagasta padomes deputāti. Esot šajā amatā, tu sāc citādāk vērtēt cilvēkus, mēģini saprast politikas likumus, sāc iedziļināties tajā sistēmā. Agrāk es to nevarēju saprast. Tas ir laiks, kad tev vajag mācīties būt nevis par vienkāršu cilvēku, bet par politiķi. Tas ir ļoti sarežģīti. To ir samērā grūti saprast un pieņemt, kamēr nedari šo darbu. Politika – tā ir pavisam cita dzīve. Vasilisas kundze vienmēr teica – „mājās Tu esi māte un sieva, skolā Tu esi skolotāja, bet pagasta padomē – Tu esi deputāte. Atceries to vienmēr un domā kā deputāts”. Man bija uzticēta izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes lietu jautājumu komiteja. Bija ļoti daudz darba – to visu vajadzēja caur sirdi iznest. Risinājām jautājumus, kas skāra visas šīs pamatnozares.  

Un pēc darba Škeltovas pamatskolā. Kurp ceļš aizvijās tālāk?
Negaidīti nomira tēvs, un māte palika saimniekot pa mājām viena. Mēs pārbraucām pie viņas, uz Naujenes pagastu. Kopš tā laika mēs tur arī dzīvojam. Mums ir saglabājusies vecticībnieku mājas apbūve. Bija arī savulaik krievu ceplis, bet to mēs demontējām. Tagad to ļoti nožēloju. Mums bija ļoti draudzīga „derevnja”, nav svarīgi, kas tu esi – krievs, latvietis vai polis, galvenais, ka labs kaimiņš. Tajā laikā sāku strādāt par skolotāju Vecpils vidusskolā, kuru absolvēju. Mācīju bērniem krievu valodu un literatūru, strādāju sākumskolā, studēju Daugavpils Universitātē latviešu valodu un literatūru, strādāju par mācību daļas vadītāju. Un tad pēc bakalaura grāda iegūšanas absolvēju maģistratūru salīdzinošajā literatūrzinātnē. Tad, kad aizvēra Vecpils vidusskolu, aizgāju strādāt uz Naujenes pamatskolu. Tur mani ļoti labi pieņēma, Naujenē ir unikāls kolektīvs, tā ir tā skola, kur valda sirsnīgums, tolerance no skolotāju puses un skolēniem. Šos gadus vienlaicīgi strādāju par latviešu valodas skolotāju Daugavpils krievu licejā. Katrs cilvēks ir kā grāmata, kuru interesanti šķirstīt un izzināt. Un tu nekad nevari zināt, kas tur būs iekšā. Dažreiz vāks ir skaists, bet saturs neglīts. Un otrādi. Tāpat ir arī ar bērniem. Kad strādāju Vecpils vidusskolā, Naujenes pamatskolā, man klasēs bija bērni no bērnu nama. Man pat domu nebija, ka kādreiz tur strādāšu. Un tad, kad iegāju bērnu namā, es sapratu, kāpēc tik garu ceļu esmu gājusi līdz šim.

Vai bija grūti sākt strādāt Naujenes bērnu namā?
Par bērnu nama direktori strādāju kopš 2010. gada. Kad atnācu strādāt uz bērnu namu, man likās, ka tik daudz jau zinu, tik daudzām mācībām un cilvēkiem esmu cauri izgājusi. Bet, kad sāku strādāt, sapratu, ka tie nav vienkārši bērni, tā ir pavisam cita pasaule. Tā ir īpaša „republika”, kas dzīvo pēc saviem likumiem. Kaut ko savu ienest ir ļoti grūti, tev šie likumi ir vienkārši jāpieņem. Tā ir vieta, kur tu vari būt tikai godīgs un taisnīgs. Viens nepareizs solis un tu vairs tur nestrādāsi, jo bērni šo netaisnību un negodīgumu vienkārši nepieļauj.

Kas ir pats svarīgākais šajā darbā?
Pats galvenais ir tas, ka bērnus šeit nedrīkst žēlot. Viņus vajag vienkārši mīlēt, mīlēt kā cilvēkus. Nav svarīgi, ar kādu pieredzi un bagāžu viņš ir atnācis. Mums bērnu namā bērni ir cietuši ne tikai fiziski un emocionāli, viņi ir cietuši tā, ka nekas iekšā vairs nepaliek, ir tukšums. Un pats galvenais mūsu mērķis ir ļaut viņiem noticēt, ka tas nav īstais un vienīgais dzīves modelis, kuru viņi ir piedzīvojuši tur, ārpusē. Mūsu uzdevums ir parādīt, ka ir cita dzīve, kā dzīvo bērni citās ģimenēs. Par to, ka var priecāties par pavisam ikdienišķām lietām – par zaļu zāli aiz loga, par maizi uz galda un jumtu virs galvas. Mēģināt sadzirdēt un novērtēt. Ļoti žēl, ka mēs nevaram atļauties vēl pāris psihologus, jo viens tas ir par maz. Ir ļoti daudz papīra darba.

Vai bērnu nama audzēkņiem tiek piedāvātas arī kādas citas aktivitātes, iesaistīšanās projektos?
Visi bērnu nama bērni ir īpaši. Viņiem Dieviņš ja ir kaut ko atņēmis, arī dod kaut ko pretī. Viņi visi dejo, dzied, ir ļoti talantīgi. Mēs cenšamies viņus iesaistīt dažādos projektos un aktivitātēs. Arī tepat, Naujenes jauniešu centrā, bērni nodarbojas ar dejām un break dance, izmantojam visas iespējas Mūzikas un mākslas skolā, vedam arī viņus uz pasākumiem Naujenes kultūras centrā. Šobrīd arī esam vienā integrācijas projektā, kurā dalībnieki ir arī četri citi bērnu nami. Un mums ziemā būs jāorganizē pasākums, uz kuru atbrauks arī citi bērni. Projekta rezultātā taps filma, tiks izdots arī kalendārs, domāju, ka bērni būs apmierināti. Pagājušajā gadā mums notika nometne Daugavpils universitātes Studiju un pētniecības centrā “Ilgas”. Tas bija īsts sadraudzības un saliedēšanās pasākums bērnu nama audzēkņiem kopā ar audzinātājiem. Mums ir ļoti daudz draugu arī pilsētā. Nesen noslēdzās projekts, kura laikā bērni mācījās zīmēt. Mēs cenšamies viņus nodarbināt tā, lai aizņemtu viņu prātu ar kaut ko citu. Jo bērniem gribas kaut ko interaktīvu, viņiem tas ļoti interesē; vajag ko tādu, kas ātri parāda arī to rezultātu, jo no ilgstošām, vienveidīgām aktivitātēm viņi nogurst.

Cik mēs zinām, šeit viņi gūst arī pirmās darba iemaņas. Vai tas viņiem palīdz iet pa dzīvi?
Jā, protams. Bet arī šajā lietā viņus ir jāieinteresē. Mums ir savs dārzs, mēs mācāmies ravēt, protam darīt visus lauku darbus. Tai pat laikā, kā jau visi bērni un lielākā daļa arī pieaugušo, ravēt mēs negribam. Un tad jau viņus jāprot tikai ieinteresēt. Par katru darbiņu mēs piešķiram bonusus, mēs krājam punktus. Sakrājot punktus, viņi nopelna braucienu uz pilsētu, aiziet uz kino utt. Viņiem jārāda un jāredz arī tā vide, kas ir aiz bērnu nama sienām. Mēs neesam tikai slēgta telpa, mēs esam māja, kur dzīvo ļoti liela ģimene. Mums daudzi bērni ļoti skaisti zīmē, dzied, dejo, un, kas ne mazāk svarīgi, prot skaisti draudzēties.

Noteikti šajā darbā ir arī grūti brīži, kad gribas visu mest pie malas?
Ar šiem bērniem kopā nākas izdzīvot visas viņu sāpes, bet tas ir tā vērts, jo tu vari viņiem palīdzēt. Jo brīži, kad tu redzi pilsētā kādu savu audzēkni, kas jau nav bērnu namā, bet satiek tevi uz ielas, skrien pretī un sabučo, apskauj, atsver visu. Jo ir tā, ka esmu viņiem ne tikai lielā mamma, bet arī viņu aizbildne. Un es esmu tā, pie kuras viņi nāk, jo ne visu var atrisināt audzinātājs, sociālais pedagogs vai psihologs. Viņi ir bērni, un dažreiz nesaprot, ka esmu aizņemta. Man ir vienmēr jābūt gatavai veltīt laiku viņiem, lai arī ar kādu sāpi viņi būtu atnākuši. Man ir jābūt lietas kursā, jo bieži notiek lietas, kuras bez manis nevar atrisināt. Bet man ir liels prieks, ka man ir tik saliedēts un zinošs kolektīvs, ka uz visiem saviem kolēģiem es varu paļauties. Tas, protams, prasīja laiku, jo kolektīvu nevar izveidot vienā mirklī. Jo katrs cilvēks ir ar savu pieredzi, kas ir jāpieņem un jāuzklausa. Un arī, atnākot jaunā kolektīvā, kā to nācās darīt man, tevi sākumā vērtē, iepazīst, salīdzina. No tā veidojas tavs tēls. Un nekad nevar nolaist rokas, jo man tic, uz mani paļaujas.

Vai ir bijuši kādi laimīgi atgadījumi? Kā aizvijas bērnu ceļš pēc bērnu nama?
Bija mums viens puika ar ļoti bagātu iztēli, ļoti jautrs, dzīvespriecīgs, īpašs. Viņam paveicās, jo viņu paņēma ģimenē. Tagad viņš dzīvo ASV. Bet kā viņš tur tika, ir īpašs stāsts. Ar bērnu nama audzēkņiem mēs bieži ejam uz Spruktu baznīcu, lūgties. Tā vieta ir ļoti svēta. To izjutām uz savas ādas. Jo tiem, kas tur lūdzas no sirds, piepildās vēlēšanās. Un Dievs palīdz. Un tas puika ļoti vēlējās tikt pie ģimenes, pārbraukt dzīvot uz Ameriku, un tā tas arī notika. Bija tieši Ziemassvētku laiks, un mēs gājām uz baznīcu lūgties. Un tas puika man teica, ka viņš neprot lūgties, ka viņš nezina, kā to darīt. Tad es teicu, ka neko īpašu jau nevajag, vajag vienkārši sakumā pateikties par visu, kas tev ir un tad palūgt to, ko tu vēlies no visas sirds. Tā viņš arī izdarīja, un burtiski pēc divām nedēļām viņu viena ģimene uzaicināja uz Ameriku un viņš tika ģimenē. Pie tam tādā, kur viņš jutās kā mājās. Un, kad potenciālā māte viņu ieraudzīja, viņa uzreiz viņu pieņēma. Viņa ļoti gribēja to bērnu. Un tagad viņi brauc pie mums ciemos. Un tagad redzam tās izmaiņas, kas viņā notikušas, viņš ir ļoti mainījies. Tādi gadījumi tiešām ir zelta vērti.
Jūsu novēlējums bērnu nama audzēkņiem.

Galvenais cilvēka dzīvē ir ģimene, veselība un ticība. Mēs ar vīru Eduardu nodzīvojām kopā 31 gadu, izaudzinājām divus bērnus - dēlu Aleksandru un meitu Viktoriju, aug mazmeitiņa Daniella. Ģimenes ceļš nav ar rozēm klāts, bija grūti brīži, bet ja jūti tuvu cilvēku mīlestību, atbalstu un sapratni, jebkuri šķēršļi pārvarami. Ticiet sev! Lai neviens savas dzīves noietais solis nebūtu jānožēlo, lai varētu iet augsti paceltu galvu. Un esi cilvēks ar lielo burtu – iemācīties nenodot, rūpēties par savu tuvāko. Un arī ticēt cilvēkiem. Prast veidot savas ģimenes, mīlēt bērnus. Svarīgi ir just pašiem, nenodot savus bērnus. Neļaut izciest to visu saviem bērniem.

Olga Smane