Artūrs Uškāns ceļ gaismā vietējās muzikālās un mutvārdu tradīcijas

Mūziķis, folklorists, komponists, aranžētājs un multiinstrumentālists, sabiedriskais un kultūras darbinieks, grupas „Laimas Muzykanti” dibinātājs, Vaboles pagasta etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis” vadītājs. Šogad ansamblim palika 10 gadi, savukārt jau 24. aprīlī uz ikgadējo tradicionālo Tautas muzikantu saietu tā dalībnieki pulcējās jau 13. gadu pēc kārtas. Artūrs Uškāns ir šī saieta idejas autors un vadītājs.

1986. gadā Artūrs Uškāns absolvēja Rēzeknes J. Ivanova mūzikas vidusskolu, iegūstot kordiriģenta, mūzikas skolotāja un solfedžo pasniedzēja specialitāti. Fakultatīvi, komponistes Līgas Liepiņas klasē, apguvis kompozīciju. 2000. gadā pabeidzis Daugavpils Universitātes (DU) Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes Informātikas nodaļu, iegūstot informātikas skolotāja un multimediju speciālista profesionālo kvalifikāciju. Vēlāk studējis DU profesionālajā maģistra studiju programmā „Sabiedrības un iestāžu vadība”. Pats uzsver, ka folkloras mācības gan nākušas no dzīves, gan no paša pieredzes, gan no kolēģiem, kas ilgāk bija tajā darbojušies. Par mūziku, etnogrāfiju, folkloru, tradīcijām un pēctecību Artūrs pastāstīja intervijā.

Kādas sajūtas Tevi pavada šodien, etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis” jubilejas reizē?
Desmit gadi paskrēja ļoti ātri. Bet, ja tā padomā, kas tik šajos gados nav bijis! Liekas, tas bija tikai vakar, kad sanācām kopā. Ideja par to, ka ir jāveido tieši etnogrāfiskais nevis folkloras ansamblis, radās, iepazīstoties ar sievām. Reiz man bija tā laime Japānā iepazīties un uzstāties kopā ar Suitu sievām. Tad es sapratu etnogrāfiskā ansambļa būtību. Tās nav tikai dziesmas, ko tas ietver sevī, bet arī ticējumi, dzīves gudrība, tradicionālo ēdienu receptes utt. Lūk, šo te kopumu gribējās iemūžināt šeit, Vabolē. Jau vēlāk, papētīju un uzzināju, ka tas ir vienīgais etnogrāfiskais ansamblis Dienvidlatgalē. Ziemeļlatgalē to ir ļoti daudz - Balvu, Viļakas un Rēzeknes apkārtnē. Un, kad ieminējos Andrim Kapustam (Int. piez. Tradicionālās kultūras pētnieks un praktiķis, Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs, vairāku folkloras kopu vadītājs), ka organizēju šādu ansambli Latgales pusē, viņš pateica, ka Dienvidlatgalē tādu nav, bet es atbildēju, ka būs. Te, protams, jāsaprot tā etnogrāfiskā ansambļa specifika, ar ko tas atšķiras, piemēram, no folkloras ansambļa. Etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces ir teicējas, kas nemācās dziesmas no notīm un nedzied citu novadu dziesmas. Viņas dzied tikai tās dziesmas, kuras pašas atceras un kuras dziedājušas viņu mammas, vecmammas, tēvi un vectēvi. Tieši tāpēc mūsu darbam ir liels pagodinājums, ka šo gadu laikā esam kinoteātrī „Splendid Palace” atklājuši festivālu „Baltica”, gan divas reizes uzstājušies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur prezentējām mūsu pirmo albumu “Pa celeņu…”, bet vēlāk turpat atklājām Dziesmu svētku Folkloras dienu koncertu kopā ar pieciem citiem Latvijas izcilākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem. Par mums ir interesējušies etnomūzikas studenti un pasniedzēji, par mums ir rakstījis etnomuzikologs, profesors Mārtiņš Boiko. Lūk, tādā veidā šī lokālā tradīcija izrādījās noderīga ne tikai mums pašiem, ceļot Vaboles pagasta godu, bet tam arī ir kultūrvēsturiska nozīme. Vēl ko gribētos piebilst par etnogrāfiskajiem ansambļiem. Būtu laiks šos ansambļus nepieskaitīt pašdarbības kolektīviem. Pašdarbības kolektīvā, kurš, lai arī daudz tiek strādāts pie kultūras vērtību saglabāšanas, tomēr daudz darba un pūļu tiek veltīts jaunradei, - kultūras vērtībām tiek piešķirta mūsdienu cilvēka pasaules un kultūras uztveres pieredze. Savukārt etnogrāfiskā ansambļa galvenais uzdevums ir kultūras vērtību saglabāšana pēc iespējas autentiskā veidā.  Tas ir tas, par ko rūpējas UNESCO (Int. piez. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija, kas dibināta 1945. gada novembrī ar mērķi veicināt visā pasaulē miera kultūru, rosināt sadarbību un dialogu starp cilvēkiem un dažādām kultūrām, dot ieguldījumu nabadzības mazināšanā un veicināt ilgtspējīgu attīstību ar izglītības, zinātnes, kultūras un komunikāciju palīdzību). Te būtu nepieciešams pavisam cits statuss, ar kultūrvēsturisku aspektu šādu ansambļu vērtējumā.

Kas, pirmām kārtām, būtu jādara, lai etnogrāfiskie ansambļi tiktu pie šī statusa?
Kaut arī Latvija aktīvi iesaistījās UNESCO Nemateriālā mantojuma konvencijas izstrādē, kā arī bija viena no pirmajām desmit valstīm, kas tai pievienojās, Latvijai vēl joprojām nav Nemateriālā kultūras mantojuma likuma. Ja to aprīļa beigās, otrajā lasījumā, beidzot pieņems Saeima, etnogrāfiskie ansambļi varētu iegūt īpašu, aizsargājamu statusu, jo tiem ir vērtība ne tikai kultūras, bet arī akadēmiskajā un zinātnes vidē. Globalizācija negaida, tās procesi jau ir viena no lielākajām mūsu dzīves sastāvdaļām. Kad mēs apstājamies šajā globalizācijas skrējienā un palūkojamies apkārt, neviļus uzdodam sev jautājumu – bet kas tad ir vēl palicis mūsu, tikai mūsu pašu? Ar ko mēs varam būt interesanti pasaulei? Kamēr ir tādi ansambļi kā “Vabaļis”, bez atbildes uz šiem jautājumiem nepaliksim.

Neatņemama etnogrāfiskā ansambļa sastāvdaļa ir šis mutvārdu mantojums. Cik liels ir šī mantojuma pūrs „Vabaļis” dalībniecēm?
Mēs cenšamies iegrāmatot visu, ko zinām. Pūra sastāvdaļa ir arī tie senie vārdi, kurus agrāk ir lietojuši, bet tagad tie ir piemirsti. Mums ir ierakstīti divi albumi. Ir domas arī par trešo albumu, bet tur priekšā ir ļoti daudz darba ar materiālu. Kā jau es teicu, mēs balstāmies tikai uz lokālo tradīciju, nemācāmies neko no malas. Cik to dziesmu atceramies, tik arī ir. Piemēram, Suitu sievas pastāv kopš 1924. gada (oficiāli kopš 1955. gada), un visus šos gadus dzied savu burdonu ē, ko mēs visi ļoti labi pazīstam (Int. piez. Burdons ir viens no senākajiem tradicionālās mūzikas (gan vokālās, gan instrumentālās) daudzbalsības veidiem. Tas sakņojas jau pirmskristietisma perioda kultūrā un vēl šodien dzīvas tradīcijas veidā ir sastopams Baltijā, Balkānos, Karpatos, Gruzijā un Pireneju pussalā. Latvijā vēl saglabājušies atsevišķi novadi, sava veida salas, kurās burdona tradīcijas nekad nav pārtrūkušas. Tādas sastopamas suitu zemē (Alsungā, Gudeniekos, Jūrkalnē), kā arī Bārtā, Nīcā, un atsevišķās vietās Latgalē). Ja paskatāmies, kas kādreiz ir bijis pierakstīts Līksnas pagastā, kad tas vēl bija apvienots ar Vaboli, ir tas, ko „Vabaļis” jau dzied, vai arī pierakstītās melodijas un teksti jau ir kaut kur izmantoti, tāpēc daudz kas no pierakstītā vairs kultūrvēsturisku slodzi nenes, un savā ziņā jau ir kļuvis par popkultūru. Piemēram, dziesma „Ūsi, ūsi, kad laposi”, kas arī pierakstīta Līksnas pagastā, savu unikalitāti ir zaudējusi, jo to dzied visi folkloras ansambļi, tā ir nonākusi tautasdziesmu nošu krājumos. Etnogrāfiskā ansambļa uzdevums, savukārt, ir atrast unikālo, vēl neatklāto, taču vēl atsevišķu cilvēku – etnogrāfiskā ansambļa dalībnieku, atmiņā saglabāto. Tam visam apakšā ir liels pētniecības darbs, ar kuru nodarbojas etnogrāfiskā ansambļa vadītājs. Nupat saņēmu zvanu no Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras krātuves, interesējoties, vai “Vabaļis” negribētu ierakstīt savas dziesmas, viņi piedāvājot studiju. Uz to atbildēju, ka mums viss zināmais jau ir dokumentēts divos studijas albumos, kuri izdoti tirāžās. Pēc krātuves darbinieku lūguma abi albumi nu ir nonākuši Zinātņu akadēmijā, kur daļu no tiem varēs turpmāk atrast digitālajā folkloras krātuvē www.garamantas.lv.

Kāds ir personīgi Tavs vērtējums par pirmajiem diviem albumiem?
Cilvēks, kas klausās albumu, jau redz tikai galarezultātu, bet neredz to darbu, kas ir tā pamatā. Darbu, kas ieguldīts materiāla apzināšanā, pētniecībā, mēģinājumos. Tas ir darbs ar ansambļa dalībnieču intervijām, atmiņām, zinātnisku rakstu pētīšanas, konsultācijām ar vēsturniekiem. Mēģinājumos tās ir no tautas gudrību dzīlēm nākušas replikas, joki, smiekli, kādreiz arī konflikti un diskusijas, dažādi vērtējumi un spriedumi par to, ko darām. Katrā ziņā, abi albumi ir liela kultūras vērtība, kuru drīzāk novērtēs etnomuzikologi, folkloras speciālisti, folkloras ansambļu vadītāji un šie materiāli tiks saglabāti nākotnei. Jāņem vērā, ka visas dziesmas, kuras ir dziedājuši un dzied folkloras ansambļi, ir nākušas no teicējiem un etnogrāfiskajiem ansambļiem. Tieši tāpēc jau ir tik liela interese par mums Latvijas Zinātņu akadēmijas folkloras krātuvei, Mūzikas akadēmijas Etnomūzikas fakultātei, mūsu dziesmas mācās un dzied folkloras kopas. Tas ir tas galvenais, ka esam saglabājuši vērtības, kuras bez „Vabaļām” būtu vienkārši aizmirstas. Te lielu paldies jāsaka Skrindu dzimtas muzeja direktorei Annai Lazdānei, kura vairāk kā pirms 10 gadiem savāca Vaboles sievas, lai ierakstītu vietējā tradīcijā dziedātus psalmus un maija dziedājumus, Vaboles pagasta kultūras dzīves vadītājai Vijai Pābērzai, kuru dziedātājas mīļi sauc par “mammu”, pagasta pārvaldes vadītājai Ainai Pabērzei, kura pati dzied ansamblī, un daudziem citiem, kam rūp šādas kultūrvēsturiskas apvienības, kāda ir “Vabaļis” pastāvēšana.

Tad varam apgalvot, ka tradīcijai ir nākotne?
Ir, ja vien ir kāds, kas to turpina. Bija liels risks vispār 21.gs. dibināt etnogrāfisko ansambli. Kā jau teicu, Suitu sievas pastāv jau no 1924. gada. Laikā, kad nebija ne radio, ne televīzijas. Un tagad, kad ir ne tikai radio un televīzija, bet arī internets, likt cilvēkiem atcerēties kaut ko no aizgājušiem laikiem... Bet Latgalē tas bija iespējams, jo ansambļa dalībnieces ir dzimušas laikā no 30. gadu beigām līdz 50. gadiem, un tajā laikā Latgalē vēl nebija tik spēcīgi ienākusi urbanizācija. Piemēram, Veneranda Putroma, kurai, mazai esot, ģimenē dziedāja tēvs, tās dziesmas atcerējās, kad mēs sākām celt augšā šo kultūras slāni. Un nenāk jau viegli tās atmiņas. Dažreiz sievām ir negulētas naktis, pie gultas blociņš un pildspalva, lai varētu rakstīt iekšā to, ko pēkšņi atminas. Smejas. Tas ir mūsu kopīgs darbs. Tas, ko dara etnogrāfiskie ansambļi, ir pašu dalībnieku veikums. Vadītājs te drīzāk ir tradīcijas zinātājs, darba plānotājs un stratēģis.

Esi minējis arī, ka esi folklorists pēc aicinājuma. Kā tas sākās?  
Folklora man iet līdzi jau kopš bērnības, jo tēvs bija muzikants. Īstais muzikants, kurš pārvaldīja tradīciju, un tomēr pats, būdams talantīgs un apveltīts ar labu dzirdi, no patafona platēm mācījās dziesmas un pūtēju orķestra partijas pārcēla uz akordeonu. Tēvs, protams, ļoti iespaidoja un ietekmēja, taču, kad mācījos kordiriģentos, pret tautas mūziku man vēl nebija sevišķi liela interese. Kaut arī, kad mācījos mūzikas skolā, vajadzēja apdares veidot, aranžēt utt. Drīzāk tolaik man patika rokmūzika, baroka laika mūzika, Jāzeps Vītols, Jānis Ivanovs. Bet tad kaut kā pakāpeniski, kad sākās tā saucamā perestrojka, strādājot kultūras namā, sāka ieplūst jaunieši ar koklītēm, tika rīkoti danči, parādījās tā interese. Kad strādāju par estrādes orķestra vadītāju (Int. piez. No 1987. – 1992. gadam vadīja Rēzeknes rajona kultūras nama estrādes orķestri „Uškāna jaunskunga kapela”), sapratu, ka kaut ko vajag arī latgaliski, tāpēc sāku celt augšā tautasdziesmas. Tika šķirstīti krājumi un veidotas apdares. Pārceļoties uz Daugavpili, kad Einārs Belinskis mani uzaicināja kā muzikantu doties līdzi ar deju ansambli „Laima” uz Kanādu, tika savākts pirmais „Laimas Muzykantu” sastāvs – Inga Zeile, Mareks Krūcis, Anita Zarāne. Lai veidotu deju mūzikas apdares tādā sastāvā, kā mēs bijām savākušies, sāku mācīties spēlēt ermoņikas, kokli, dūdas (līdz tam no folkloras instrumentiem spēlēju tikai akordeonu).Tā mēs aizbraucām, un kopā ne ar ko citu, kā ar postfolkloras un folkroka grupu „Iļģi”. Redzēt un piedzīvot to kā, un ar kādu azartu viņi izpilda tautas mūziku, deva lādiņu arī man pievērsties folklorai. Sāku pētīt, kā citi ermoņisti spēlē, braukāju ekspedīcijās. Man atvērās pavisam cita pasaule. Radās interese par folkloristiem citās valstīs, sāku iepazīt arī citu valstu mūziku, meklēt paralēles, ar ko mūsu mūzika Latgalē izceļas uz citu pasaules valstu mūzikas fona. Piecus gadus strādājot autentiskas folkloras žanrā, kad ļoti daudz kas tika apgūts, radās interese arī eksperimentēt.

Pastāsti par saviem vecākiem. Kādas īpašības viņi ir ieaudzinājuši Tev, kādus ceļa vārdus teikuši?
Drīzāk tie nav pateiktie vārdi, bet gan attieksme, mentalitāte un enerģija, ar kādu tēvs spēlēja un mamma dziedāja. Īstenībā to enerģiju, kas dod spēku spēlēt, meklēt nemaz nevajag. Kad paņēmu ermoņikas un tā pa īstam beidzot „uzrāvu”, sapratu, ko viņš juta. Tā ir tā dzīves gudrība.

Cik instrumentus Tu spēlē?
Pats nezinu. Kādā sakarīgā līmenī daudzus instrumentus. Vienīgi nespēlēju, bet saprotu, kā jāspēlē vijoli un saksofonu. Tā kā esmu simfoniskajā orķestrī spēlējis fagotu mūzikas skolas laikā, tad man ir skaidra arī saksofona spēles tehnika. Būtu man pašam sava vijole un saksofons, iemācītos spēlēt labāk.

Un kāds ir Tavs mīļākais instruments?
Visi tie, ko spēlēju uz skatuves. Man ļoti patīk stabules, īru flautas, arī kokle. Katrai dziesmai ir savs instruments, kas tajā vislabāk iederas. Kuru konkrētā dziesmā jāspēlē, tas arī patīk. Smejas.

Ko vari pastāstīt par Tautas muzikantu saietu? Kāds tas būs šogad?
Daudzi muzikanti, kas kādreiz jau piedalījušies saietā, ik gadu jau paši piesakās. Ja pirmajā gadā mēs meklējām un atradām 7 dalībniekus, tad pēdējos gados mums to ir tik daudz, ka koncerts ilgst vairāk par trim stundām. Protams, gribas „svaigas asinis” dabūt, jo skatītāji, kuri katru gadu piepilda zāli līdz malām, vienmēr gaida ko vēl līdz šim nedzirdētu, lai arī tradicionālu. Pēc “Vabaļu” jubilejas koncerta meklēsim, būtu tik ceļanauda, ko tālākiem muzikantiem iedot.

Ar Artūru Uškānu sarunājās Olga Smane