Dainis Īvāns: „Daugavas krastos esam veidojušies par tautu”

Šogad aprit 30 gadi, kopš sākās cīņa pret Daugavpils HES celtniecību. Festivāla „Augšdaugava” gaidīšanas priekšnojautās, atminēsimies notikumus un cilvēkus, bez kuru cīņas netiktu nosargāta Daugavas senleja. Dainis Īvāns ir viens no spilgtākajiem Atmodas laika pārstāvjiem, žurnālists, sabiedriskais un politiskais darbinieks, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs. Par publikācijām, kas veltītas Augšdaugavai, 1987. gadā ieguva Latvijas Žurnālistu savienības “Gada žurnālista”, bet sabiedrības aptaujā “Gada cilvēka” titulus.

Jūs vairākas reizes esat uzsvēris, ka par Daugavas likteni bijāt domājuši jau kopš bērnības. Kas Jūs vedināja uz šādām pārdomām?
Manu senču mājas ir netālu no Daugavas. Kaut arī var teikt, ka visa Latvija atrodas pie Daugavas. Daugava ir centrālā ass mūsu zemē. Manas bērnības atmiņas saistās ar Pļaviņām un tām kolīzijām, kas bija laikā, kad cēla Pļaviņu hidroelektrostaciju. Es biju vēl ļoti mazs, pirmsskolas vecumā, kad vecāki mani paņēma līdzi ekskursijā uz Staburagu. Toreiz es vēl tā īsti nesapratu, bet tas skaudrums jau bija jūtams cilvēku sarunās. Mēs braucām tā kā uz bērēm, uz Staburaga un Kokneses kanjona bērēm. Jo tas bija 1960. gads, kad sākās Pļaviņu HES celtniecība ar tai sekojošu Kokneses kanjona appludināšanu. 1965. gadā aizsprostoja Daugavu un sāk celt ūdens līmeni, bet 1966. gadā „pēc darbaļaužu lūguma” Pļaviņu HES nosauca V.I.Ļeņina vārdā. Es ļoti miglaini atceros gan to, kā cilvēki gāja pāri Pērses ūdenskritumam, gan to, kā Liepavots no iespaidīga augstuma gāzās pār Staburagu. Atceros, kā stāvējām galvu reibinošās klints galā, kā cēlāmies ar prāmi pāri Rīteriem uz Staburagu. Atmiņās palikušas pie Pļaviņām redzētās Lorelejas klints un Velnatvars, kurā lēca vietējie tarzāni, ekskursantu spiedzienu pavadīti. Vēl redzēju tūristu liellaivas, kas kursēja pa kanjonu, dzirdēju Daugavas skaņas, krāces, jutu, ka Daugava ir dzīva, tā puto un mutuļo... Neviens man nestāstīja un neskaidroja, kādas dabas vērtības boļševiku būvētā HES iznīcinās, taču es sajutu milzīgu netaisnību, ka tas viss tagad pazudīs un būs zem ūdens. Arī pieaugušie par Pļaviņu HES celtniecību nejūsmoja, bet gan šausminājās, jo  saprata, ka runa ir par kārtējo Maskavas centienu iznīcināt to, kas Latvijā vēl palicis skaists, tīrs un nacionāls. Atceros puišeļa sapni - kad izaugšu liels, izgudrošu torpēdu, ar ko uzspridzināt Daugavai uzliktās važas. Acīmredzot bērnībā saprastā Daugava iegūlās apziņā uz mūžu. Šī Daugava mani veidoja par cilvēku. Ne velti paaudzes, kuras nekad nav redzējušas ne Kokneses kanjonu, ne Staburagu, ne Lorelejas klinti, sevī arvien jūt sūrstam iznīcinātā Staburaga rētu. Daugavas krastos mēs esam saliedējušies tautā, te veidojušies mūsu priekšstati par dzimteni. Arī latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā cīnījās par „Daugavzemi”. Atņemt Daugavu vienmēr nozīmējis „atņemt dzimteni”. Bet manos jaunības gados Daugava latviešiem faktiski jau bija atņemta. Lielu daļu likteņupes bijušā tecējuma un krastu klāja Pļaviņu, Rīgas un Ķeguma „jūras”, bija sagrauts tūkstošgadīgais Daugavas zivju migrācijas ceļš, zem ūdens pazuduši unikāli ainavu apvidi, kultūras un arheoloģijas vērtības, ģeoloģiskie retumi. Tikai senākās bioloģiskās apcerēs varēja vēl ko uzzināt par Daugavas ielejai raksturīgo klinšu faunu un floru. Nebija vairs Stefenhāgena, Pumpura, Ausekļa, Valda, Jaunsudrabiņa, Štrāla un citu jaunradi iespaidojušās Daugaviņas. Nu kā var mīlēt tehnokrātisku hidroelektrostaciju kaskādi, kas varbūt ražo kādu nieku naudas, bet iznīcina visu pārējo! Dzīva īsta Daugava mums par laimi un glābiņu vēl čaloja tikai augšpus Jēkabpils, augšpus Daugavpils, bet padomju vara grasījās arī to sagūstīt dambjos ceļot Jēkabpils un Daugavpils aizsprostus.

Kā ceļš vai varbūt pats liktenis Jūs 1986. gada vasarā atveda Augšdaugavas krastos pie Slutišķiem?
Astoņdesmitajos gados mana sievas māte iegādājās māju Spruktos, kas ir netālu no Slutišķiem. Un man pēkšņi šī dzīvā Daugava atklājās visā krāšņumā. Kad es uzzināju, ka arī šo skaisto vietu, kur ir veldze gan dvēselei, gan prātam, kur cilvēki dzīvo saskaņā ar dabu, paredzēts iznīcināt, mani pārņēma vispirms nolemtības sajūta, bet pēc tam spīts. Vai tiešām tam nevar pretoties? Vēlāk, Daugavpils HES projekta apspriešanas laikā gan Latvijas, gan Krievijas zinātnieki vairākkārt uzsvēra, ka jau iepriekšējās Daugavas spēkstacijas Pļaviņu HES uzcelšana ir uzskatāma par noziegumu pret Latvijas dabu un tautu. Viens no argumentiem Pļaviņu HES radīšanai bija ekonomiski pilnīgi nepamatotā Latvijas industrializācija, otrs – Sarkanā Kremļa vēlme ar šādu „Staļina piramīdu” apliecināt savu varenību. Faktiski Pļaviņu HES arī šodien uzskatāma par  simbolisku pieminekli totalitārajam režīmam, kas 50 gadus smacēja Latviju, tā visatļautībai, mūsu valsts okupācijai un represijām. Šī būve izteiksmīgi stāsta par  svešas varas un cilvēka muļķības varmācību pret mūsu dabu  nacionālo ainavu, zemes dzīvību.

Pastāstiet par Augšdaugavas glābšanas akciju. Ar ko viss sākās? Vai šī cīņa izteica dziļo latviešu tautas sirsnību pret mūsu likteņupi Daugavu?
Tajā laikā mēs kopā ar bērniem Spruktos pavadījām vasaras. Pirmais, kas raisīja manu uzmanību, bija mietiņi augsto krauju galos. Tie apzīmēja vietas, līdz kurām būs ūdens līmenis - pāri Slutišķu sādžas skursteņulīmenim. Es baudīju mierīgo ielejas gaisotni, biju iepazinies ar cilvēkiem, kas tur dzīvo, un redzēju šajos viņos tādu kā nolemtību, padošanos liktenim. Savas mājas daudzi vairs neatjaunoja, nekopa, bet gaidīja laiku, kad sāksies appludināšana. Ar viņiem jau bija runāts par pārcelšanos uz padomju daudzdzīvokļu mājām. Strādāja arheoloģi, kuriem bija uzdevums veikt izrakumus. Slutišķos latgaļu senkapus pētīja arheoloģe Tatjana Berga. Viņa man stāstīja, ka izpētīt izdosies ārkārtīgi maz un neskaitāmas mūsu vēstures liecības gaidāmajos „grēku plūdos’ tā vai tā ies bojā. Un es toreiz domāju – cilvēki te gadu tūkstošiem dzīvojuši, te ir bijusi tāda civilizācijas artērija un pēkšņi viss zudīs. Dramatisks, barbarisks šķita darbojošos kapsētu postīšanas jeb „pārcelšanas” process. Atbrauc traktori „Belarus” ar piekabēm, tajos sviež iekšā kaulus, zārkus, zārku fragmentus un pārved tos uz jaunajiem komunālajiem kapiem. Es divus gadus pēc kārtas biju redzējis, kā, piemēram, Mārkavas kapos noris kapusvētki, kā cilvēku no Latgales ar zirdziņiem te sabrauc pie senčiem viņu „mūžamājās”. Vai kāds, kas tur bija apglabāts, varēja iedomāties, ka „mūžamājas” kāds tik drīz iedomāsies sagraut? Un toreiz es prātoju, vai vispār iespējams  šo zaimošanos par cilvēkiem un viņu piemiņu pārtraukt. Maskavā projekts jau bija apstiprināts, Daugavpilī būvbedre izrakta, celtnieku ciemats gandrīz uzbūvēts, 20 miljoni rubļu iztērēti. Gandrīz visi, ar kuriem dalījos pārdomās, ieteica samierināties. Lai cik nejēdzīgs tas būtu, apturēt to neesot iespējams. Tikai mans draugs rakstnieks Artūrs Snips, bijušais Ķeguma HES inženieris, tā nedomāja un mani atbalstīja. Pieteicām kopīgu publikāciju laikrakstā „Literatūra un Māksla”. Laikraksts mums nokārtoja komandējumu uz Daugavpili. Devāmies pie varas pārstāvjiem un hidroceltniekiem. Iepazīdamies ar projektu, sapratām, ka uzbūvētais HES labākajā gadījumā varētu strādāt vien pāris pavasara mēnešus, kad ir ūdens un tad visu vasaru vajadzīgo ūdeni krātu. Daugavas apakšējā bjefā noteces praktiski nebūtu. Tur smirdētu un pūtu kā vircas bedrē, jo ūdens  uzkrāšanas periodos šeit papildinātos gandrīz vai no Daugavpils notekūdeņiem vien. Atklājās daudzas citas projekta tehniskās nepilnības, absurdi, patiesībai neatbilstoši slēdzieni.  Tā kā applūdināmā zona ietiektos arī Baltkrievijā, meklējām sabiedrotos un domubiedrus arī tur. Zinājām jau, ka iepriekšējo paaudžu pamatotā un labi argumentētā cīņa pret Pļaviņu HES  beidzās ar Pļaviņu HES pretinieku triviālu  ieskaitīšanu „nacionālistos”.  Pat padomju armijas veterāne, žurnāliste Vera Kacena, pēc šīs komunisma būves kritizēšanas kļuva par aizliegto autori. Mums bija svarīgi,, lai Daugavpils HES kritiku atbalstītu arī citu „PSRS brālīgo tautu” pārstāvji. Tādi nebija tālu jāmeklē. Polockā dzīvojošais baltkrievu vēsturisko romānu rakstnieks Uladzimirs Ārlovs arī uztraucās par puses kultūrvēsturisko ainavu iznīcināšanu HES celtniecības rezultātā. Viņa viedokli citējām rakstā „Par Daugavas likteni domājot”. Lai nu kāds piesien „nacionālismu”! Savukārt, lai atvairītu komunistu pārmetumus par „pretpadomju darbību”, rakstā atsaucāmies pat uz komunistu ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova vārdos pasludināto režīma maiņu. Šķita, viss pamatots, izdarīts, atspēkots, „zibensnovedēji” salikti, atliek tikai publicēt. Redakcijā raksts nostāvēja pāris mēnešus, līdz redaktora prombūtnes laikā to drukāšanai nosūtīja redaktora vietnieks Viktors Avotiņš. Sākās tāda cilvēku viļņošanās, ka Latvijas kompartija publikācijas par Daugavpils HES tēmu aizliedza. Cenzori uzmanīja, lai publiski netiktu pieminēta ne tikai Daugavpils HES, bet arī pati Daugava. Uz „Literatūras un Mākslas” redakciju sāka plūst vēstuļu straumes par Augšdaugavas saglabāšanu nākamībai. Daugavas loki kļuva tik populāri kā nekad iepriekš. Daudzi protestētāji savus parakstus sūtīja arī uz pašu galveno Latvijas PSR varas centru – kompartijas Centrālo komiteju. Komunistu vadoņi vairs nesaprata ko darīt. Parastā aizliegumu taktika izrādījās neefektīva. Mūs ar Artūru publikāciju aizlieguma periodā cilvēki tāpat aicināja uz dažādām sanāksmēm, uz jautājumu un atbilžu vakariem strādājošo kolektīvos, radošajās savienībās, mācību iestādēs. Koncertos, kas notika tiešā ēterā un ko nekontrolēja cenzūra, dziedātāji nereti izmantoja iespēju negaidīti nodziedāt kādu dziesmu par Daugavu. Kā, piemēram, Aija Kukule dziesmu aptaujas „Mikrofons 86”  translācijas laikā.  Arī Latvijas Valsts vēstures muzejs sarīkoja īpašu fotogrāfiju izstādi par zudušo Daugavu, par vietām, ko bija iznīcinājis Pļaviņu HES. Izstādi atvēra kādā piektdienā. Sestdienā un svētdienā tā bija stāvgrūdām pilna apmeklētājiem. Pirmdienā kompartijas centrālkomiteja pavēlēja to slēgt, kas nāca tikai par sliktu paši komunistu autoritātei. Tauta bija sajutusi savu spēku, un vairs nebija vienkārši iebiedējama. Latvijas atmoda pēc Augšdaugavas glābšanas panākumiem kļuva nenovēršama. Daugavai veltīto publikāciju aizliegumu laikā mēs meklējām palīdzību pie krievu žurnālistiem. Žurnāla „Novij mir” redaktors Sergejs Zaligins tai pašā laikā gatavoja plašu publikāciju ar nosaukumu „Pagrieziens” pret citu Kremļa projektu – Ziemeļu upju pagriešanu uz Vidusāziju, par to, ka drīzāk  „jāpagriež” pavisam citā virzienā visa padomju sistēma. Pēc īsas sarunas ar mums viņš turpat žurnāla tipogrāfijā savā rakstā iekļāva rindkopu par Augšdaugavas likteni, nosodījumu Daugavpils HES projektam. Apejot Latvijas kompartijas aizliegumu, mums izdevās rakstu „Par Daugavas likteni domājot” publicēt arī Maskavas laikrakstā „Литературная газета”. Cīņā par Augšdaugavu iesaistījās zinātnieki akadēmiķes Ritas Kukaines vadībā. Beidzot ar toreizējās Latvijas Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja Miervalža Ramāna rīkojumu izveidota Latvijas zinātnieku komisiju Daugavpils HES ekspertīzei. Komisija nonāca pie slēdziena, ka spēkstacijas celtniecība ekonomiski neattaisnosies un ir ekoloģiski bīstama kā Latvijai, tā Baltkrievijai. Pēc tam PSRS ZA Biosfēras padomes izbraukuma sesijā Rīgā 1987.gada 6.-7.jūlijā LPSR M.Ramāns publiski paziņoja, ka Republika atsakās no Daugavpils HES celtniecības. Hidrologs Pēteris Cimdiņš toreiz, starp citu, bija aprēķinājis, ka vērtīgo zivju resursu krājumi pēc Pļaviņu HES uzcelšanas vien Daugavā ir samazinājušies 2000 (!) reižu. Agrāk taču Daugava bija viena no lielākajām un produktīvākajām lašu dabiskā nārsta upēm visā Baltijas jūras baseinā. Daugavas varenais plūdums ar plašajām krācēm un tajās brīvi lēkājošiem lašiem atbilda tās likteņupes nosaukumam. HES kaskādes izbūve, ūdens un vides piesārņošana, dzīvotņu degradācija un antropogēnās izmaiņas ekosistēmās ir izskaudušas Daugavas dabisko lašu populāciju. Iznīcināti ir ne tikai laši, bet arī Daugavas vimbu nārstošanas vietas. Kopumā Augšdaugavas glābšanas kampaņai bija milzīga sabiedriski politiskā nozīme. Visos okupācijas gados tā bija pirmā tautas uzdrīkstēšanās, kas beidzās ar uzvaru. Atmoda pārauga mūsu nacionālajā atmodā, dabas aizsardzības kustība pārauga politiskās pretošanās kustībā. Daugava atkal  tika pacelta spēcīga simbola līmenī. Ļaudis apjēdza, ka Augšdaugava mums vēl ir, ka, pateicoties Augšdaugavai, dzīva ir arī pati Daugaviņa Māmuliņa. Un vēl: ja mēs spējām no naidīgas varas tīkojumiem nosargāt vienu savas dzimtās zemes nostūrīti, tad varam atgūt arī savu valsti Latviju. Tagad aizbraucot uz Augšdaugavu, nevaru nedomāt, ka šeit patiešām ir mūsu Trešās atmodas un atdzimšanas šūpulis.

Vai varat pastāstīt par tiem cilvēkiem, mūsu novadniekiem, kas kopā ar Jums bija par Augšdaugavas saglabāšanu un pret Daugavpils HES būvniecību? Kādi viņi bija, kādas bija viņu vērtības?
Protams, bez Daugavpils novada atbalsta un krāslaviešiem mēs nebūtu paveikuši to, ko paveicām. Mums bija svarīgi saprast, vai arī cilvēkiem, kas te dzīvo, ir svarīga šī vieta. Pirmām kārtām, mani iespaidoja Slutišķu sādžas iedzīvotāji, daudzi gan bija nolaiduši rokas, bet daudzi ne. Piemēram, Solomeja Urbāne savu māju remontēja laikā, kad citi jau domāja par pārvākšanos. Un es viņai uzdevu jautājumu „kāpēc jūs to darāt, jūsu māju taču drīz appludinās?”, uz ko viņa atbildēja „vienalga, ja mirst, tad tikai labākajās drēbēs”. Viņa man stipri atgādināja večiņu no krievu rakstnieka Valentīna Rasputina romāna „Atvadas no Matjoras”. Tur sižets ir ļoti līdzīgs. Ceļ Ribinskas HESu Krievijā un appludina baznīcas, sādžas, pilsētas. Un viena vecenīte pirms appludināšanas turpina kopt savu māju. Atšķirība tikai tā, ka Ribinskas HES uzcēla, bet Daugavpils HES mēs visi kopā apturējām. Krāslavas pilsētā mums ļoti nozīmīgs atbalstītājs bija Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja vadītājs Voldemārs Gekišs un pilsētas galvenais arhitekts Ilmārs Leitāns. Daugavpilī un novadā – visupirms Daugavpils Pedagoģiskās universitātes prorektors Bruno Jansons, arī toreizējais students un tagadējais Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis. Filmā „Sirdsdaugava”, ko 1987. gada vasarā Slutisķu sādžā uzņēma režisors Rodrigo Rikards, Arvīds stāstīja par Daugavas loku dabas vērtībām un to, cik daudz neapzināta, cilvēcei vitāli nozīmīga varam zaudēt ieleju applūdinādami. Tad iepazinām arī Daugavas loku patrioti, vēlāko Naujenes pagasta padomes priekšsēdētāju Vasilisu Pudovkinu.

Kad Jūs pēdējo reizi esat bijis dabas parkā „Daugavas loki”? Kas ir mainījies? Vai Jums ir kāda ideja par šīs vietas attīstību nākotnē?
Pagājušā gada vasarā kopā ar Vācijas televīzijas uzņemšanas grupu, bet vēl pirms gada uz ilgāku laiku – tad pēc rakstnieces Noras Ikstenas scenārija tika uzņemta Andreja Verhoustinska režisētā filma „Īvāns”. Slutišķus mēs atkal izstaigājām krustām šķērsām. Es līdzbraucējiem izrādīju visas skaistās ainavu takas, pavizinājāmies arī ar laivām no Krāslavas līdz Slutišķiem. Tad uzkāpām Mārkavas kalnā, no kura Slutišķu sādža redzama kā uz delnas. Tā vieta ir ļoti unikāla, pat varētu teikt, Latvijas ikoniskā vērtība. Man tiešām prieks, ka tur pamazām viss atdzimst. Arī Naujenes novadpētniecības muzejs. Priecājos, ka nekas nav izpostīts, bet top sakopts, un tas ir svarīgākais. Ir labi, ka kārtībā tiek uzturētas takas, izveidots veloceliņš. Noteikti ir perspektīva arī tūrisma attīstībai, taču ir jāzina, kur ir tā robeža, lai pārāk lielas tūristu plūsmas nedegradētu Daugavu un ainavu kopumā. Tur esošās dabas vērtības vēl līdz galam nav izpētītas. Tiekoties ar Arvīdu Barševski, dzirdu, ka Daugavpils pētnieki tur atrod arvien ko jaunu. Arī tāpēc ir svarīgi šo Daugavas ieleju saglabāt.

Vai Jūsuprāt dabas parks “Daugavas loki” ir atbilstošs Nacionālā parka statusam?
Jā. Es jau arī pirmajās publikācijās rakstīju, ka šī vieta ir tā vērta, lai tā tiktu atzīta nacionālā mērogā. Savu viedokli neesmu mainījis. Esmu nedaudz piedalījies procesā, lai Augšdaugavas ieleju iekļautu Latvijas UNESCO nacionālā mantojuma sarakstā. Šis statuss  nekādi neierobežo vietējos iedzīvotājus, taču ceļ viņu zemes prestižu un vērtību. Mums jau ir viens piemērs – Gaujas Nacionālais parks, kur attīstās arī tādas pilsētas kā Cēsis un Sigulda – vienas no labklājīgākajām Latvijā. Nacionālā parka statuss jau neierobežo cilvēku saimniecisko darbību. Lauksaimnieki var nodarboties ar lauksaimniecību un darīt savus ikdienas darbus, ja vien viņi šo apvidu saglabā kā vienotu kultūrvēsturisku kompleksu. Ražotāji var ražot – tikai ar vienu ierobežojumu – nepiesārņot un nedegradēt vidi. Novadam šis statuss būtu ļoti izdevīgs. Tas būtu īpašs atbalsts cilvēkiem, kas attīsta tūrismu, tas būtu īpašs gods pašvaldībām.

Savos rakstos Jūs miniet nevis Markovas kapsētas, bet gan Marfas kapsētas vietvārdu. No kurienes nāk šī informācija, vai tā nākusi no vietējiem vecticībniekiem?
Kad mana sievasmāte tur ienāca, mēs draudzējāmies ar vienu vecticībnieku ģimeni, kas dzīvo tur vēl joprojām. Viņu vecticībnieku dzimta nāca no Slutišķiem. Un tur dzīvoja tāda Vera Spiridonova, kas teica „Марфинское кладбище”, arī mana sievasmāte tā runāja. Visdrīzāk no viņas teiktā man tas vietvārds. Vēlāk pat gribēju lielāku publikāciju par to rakstīt, jo bija no vietējiem iedzīvotājiem daudz stāstu dzirdēts par īpašo Daugavas loku iemītnieku leksiku, latgalisko un vecticībnieku tradīciju interesanto buķeti, savdabīgo dzīvesveidu.

Ar Daini Īvānu sarunājās Olga Smane