Eduards Lihoveckis: „Mīlestība uz sportu mani pavada jau 45 gadu garumā”

Katru pirmdienu, jau vairāku gadu garumā, tā saucamās novada domes darbinieku plānošanas laikā, var dzirdēt Sporta nodaļas vadītāja Eduarda Lihovecka atskaiti par nedēļas garumā un bieži vien arī brīvdienās notikušajām sacensībām un novada sportistu gūtajām uzvarām. Eduards Lihoveckis novadā ir labi pazīstams kā ilggadējs Sporta nodaļas vadītājs, vairāku sacensību galvenais tiesnesis un vienkārši labs cilvēks, kurš nevienam savam kolēģim nepaiet garām bez smaida un sirsnīga rokasspiediena. Eduarda dzīves moto ir vienmēr iet uz priekšu, uz jaunām uzvarām, neatstājot uz rītdienu to, ko var paveikt šodien. Neatlaidība un skaidrais ceļš uz nosprausto mērķi ir Eduarda Lihovecka darbības pamatā. Šogad Eduards aiziet pelnītā atpūtā, aiz sevis atstājot augsti paceltu latiņu un dodot ceļu jaunajiem speciālistiem.

Dzimtā puse, bērnība, vecāki...

Esmu dzimis Ilūkstes pilsētā, arī visa bērnība ir pagājusi tai pus Daugavas. Tēvs bija strādnieks, no 16 gadu vecuma strādāja Koha vilnas kārstuvē, arī kara laikā un līdz  pensijai. Tajos laikos tās bija ļoti pieprasītas un strādāja lielos apjomos. Ģimenē augu kopā ar diviem brāļiem, vecākais brālis pēc vidusskolas aizgāja mācīties uz toreiz vēl Dvinskas kara aviācijas tehnisko skolu un bija par virsnieku Padomju armijā. Māte bija mājsaimniece. Māja mums bija Proletāriešu ielā, 50 m attālumā no tās bija upe, pie kuras pagāja visi mani bērnības gadi. Agri iemācījāmies peldēt, un, stājoties Institūtā, bija jāizpilda arī normatīvi peldēšanā. Vairākus gadus es biju arī rajona čempions peldēšanā brasā. Bērnība visu laiku bija saistīta ar sportu. Turpat uz ielas bija iekārtots futbola laukums, un tikai pašā vakarā mamma vai tētis ar žagaru jau dzina mūs mājās. Smejas. Arī vieglatlētika mums visiem tīri labi nāca pie sirds. Sanācām visi kopā un skrējām krosu. Tās bija sava veida mūsu pirmās sacensības, jo bijām vēl pavisam mazi, pirms skolas vecuma. Pirmo reizi man sacensībās vinnējot saņēmu  balvu - brošūru par tomātu audzēšanu.

Bet tomātus Jūs audzēt toreiz nesākāt?

Nē, taču tomātus mēs audzējam tagad. Bet to grāmatiņu lasīja mans tēvs, kurš ļoti mīlēja dārzkopības darbus – potēja ābelītes, uz  vienas  ābeles  bija  pat  piecas dažādas  škirnes  āboli.

Kur pagāja skolas gadi un kur tika gūta pirmā darba pieredze?

Iestājos un pabeidzu Ilūkstes 1.vidusskolu, pēcāk nepilnus divus gadus mācījos Daugavpils medicīnas skolā par feldšeri. 1967.gada novembrī mani iesauca Padomju armijā, dienēju tālajos Austrumos. Dienēt bija smagi, dzīves apstākļi nebija no labākajiem, bet pa to laiku esmu guvis rūdījumu visam savam mūžam. Atgriežoties no armijas, man uzreiz piedāvāja darbu par instruktoru metodiķi Ilūkstes sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tā, no 1970. gada janvāra sākās mana darba dzīve. Kopš tā laika gan mans darbs, gan arī brīvais laiks ir saistīts ar sportu. Tā kā es biju sporta metodiķis, kombināta komandām arī pašam vajadzēja piedalīties rajona sacensībās, kur tika izcīnītas arī pirmās medaļas. No skolas laikiem palika atmiņā vienas no skolas sacensībām, Ilūkstes 1.vidusskolas vieglatlētikas čempionātā bez treniņiem izcīnīju 1. vietu  skriešanā 100, 200 un 400 m distancēs, visus sporta skolas audzēkņus atstājot aiz sevis. Un tā, 1971.gadā, nokārtojot visus iestājeksāmenus uz visaugstāko balli, es iestājos Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā. Tajā gadā tradicionālajā Republikas „Cīņas” kausa vieglatlētikas zonālajās sacensībās startējot rajona izlases komandas sastāvā izpildīju pirmo sporta klasi sprinta disciplīnā  1972.gadā manus panākumus pamanīja Daugavpils rajona sporta biedrībā „Vārpa” un paņēma darbā par instruktoru. Tā, lūk, sākās mana lielā sporta dzīve. Tajā laikā bija 13 sovhozi, 13 kolhozi, 22 organizācijas. Tās visas organizēja spartakiādes, vajadzēja rakstīt statistiskās atskaites. Rudens mēnešos viss darba galds bija ar atskaitēm, visam bija jāsakrīt. Rajona sporta centrs tolaik bija Ilūkstē, jo tur bija rajonā sporta skola, BSB „Vārpa” rajona padome un rajona stadions. Sportojot gan par kombināta komandām, gan rajona izlasē, tika izcīnītas medaļas gan Republikas Lauku sporta spēlēs, Sadzīves pakalpojumu ministrijas spartakiādēs un rajona  čempionātos. 1980.gadā aizgāja „Vārpas” priekšsēdētājs Jānis Bukacinskis, un es pus gadu  biju par vietas izpildītāju. Rudenī BSB "Vārpa" Daugavpils rajona padomes atskaišu vēlēšanu konferencē  vienbalsīgi es tiku ievēlēts par priekšsēdētāju. Tā jau 35 gadus es vadu sporta dzīvi Daugavpils rajonā un novadā. Pēc BSB „Vārpa” reorganizācijas no 1993.gada strādāju par rajona apvienības „Sports” priekšsēdētāju un pēc rajonu reorganizācijas no 2009. gada par novada Sporta nodaļas vadītāju.

Saka jau, ka visu paspēt un izdarīt nav iespējams, bet Jūs šķiet spējat visu. Kā tiek sarindotas prioritātes?

Protams, jautājumu vienmēr ir daudz, un katrs sporta notikums, pasākums, sacensības prasa lielu sagatavošanās darbu. Strādāju viens, bez orgkomitejas, bet visu paspēju. Pirms visām sacensībām visu pārbaudu pats, parasti jau iepriekšējā dienā, lai sacensību dienā vairs nebūtu nekādi misēkļi.

Pastāstiet nedaudz par jaunajiem sportistiem. Tādu ir daudz?

Šo gadu laikā ir piedzīvoti daudzi panākumi. Augstākie sasniegumi mums ir svarbumbu celšanas sportā. Otro gadu pēc kārtas jaunatnes komanda ir izcīnījusi pirmo vietu sešu posmu Republikas kausa kopvērtējumā, juniori otro gadu ir otrie. Nevienā citā sporta veidā mums tādu panākumu nav. Arī pieaugušo konkurencē mums ir daudz uzvaru. Manuprāt, sekmīgi strādā novada sporta skola, par ko pirmām kārtām liecina mūsu jaunatnes sasniegumi. 2014.gadā Eiropas un Pasaules čempionātos jauniešiem ir piecas medaļas, junioriem – 2, pieaugušajiem – 3, veterāniem – 25. Es domāju, ka jaunā maiņa aug, ir arī pēc kā tiekties. Lielākie panākumi starp junioriem bija Edgara Pavlovska 2011.gada Pasaules čempionātā Ņujorkā (ASV) izcīnītā zelta medaļa junioriem svarbumbu celšanā  garajā ciklā, 2012.gadā Andrejs Matvejevs arī izcīnīja zelta medaļu junioriem garajā ciklā. Ja ņemam kopā jauniešus, juniorus, pieaugušos un veterānus, tad stabili Republikā esam šajā sporta veidā pirmie.

Gada laikā notiek tik daudzi sporta pasākumi, notikumi, sacensības un ne jau tikai novada un valsts mērogā...

Tā jau ir. Nedēļas beigās sievai vienmēr ir aktuāls jautājums, būšu es brīvdienās mājās vai nebūšu. Bet organizatora spējas, kuras ieguvu, dienējot armijā, man ļoti labi ir noderējušas ,jo gadu nodienēju par atbrīvoto  komjaunatnes  komitejas  sekretāru.  Ārzemju braucienos uz Pasaules un Eiropas čempionātiem tiek sūtīti paši labākie novada sportisti un tikai tie, kas ir pirmie Republikas sacensībās. Tas ceļš ir ļoti smags, bet ir tādi sportisti, kas tiek. Par piemēru varu nosaukt šī gada Pasaules čempionātu svarbumbu celšanā Hamburgā, kur bija dalībnieki no 35 pasaules valstīm, mūsu sportisti Iļja Jakovļevs un Andrejs Matvejevs  izcīnīja bronzas godalgas junioru konkurencē un  vīriešiem  šī  gada  Eiropas  čempionāta  2  bronzas  medaļu  ieguvējs   Edgars Pavlovskis izcīnīja 4. un 7. vietu  divcīņā un  garajā  ciklā 16  dalībnieku konkurencē.  Ja ņem vērā to, ka uz šāda mēroga sacensībām tiek sūtīti tikai paši stiprāki, tie, kas cīnās par medaļām, tas ir ļoti liels panākums. Arī mūsu veterānus  uz Eiropas un Pasaules  čempionātiem sūtam  tikai  tajoas  sporta  veidos , kur  zinām, ka tie atgriezīsies atpakaļ ar medaļām. Arī saimniekot pa šiem gadiem esmu iemācījies, jo nauda ir jāekonomē, ir daudz sporta veidu un daudzi sportisti ir jāatbalsta.

Kas pa šiem gadiem visvairāk ir palicis atmiņā? Kādi cilvēki vai notikumi?

Daugavpils rajons nekad nav bijis ziemas sporta veidu rajons, bet bija patīkami laikā, kad Latvija iegāja Olimpiskajā saimē un 1992.gadā Albervilā (Francija) notika Ziemas Olimpiskās spēles, no mūsu rajona, Pilskalnes pagasta, piedalīties tajās brauca kamaniņu braucējs, rajona stipendiāts un 10 kārtējāis Republikas čempions Agris Elerts, kurš arī pēc 2 gadiem pārstāvēja rajonu Ziemas Olimpiskajās spēlēs Lillehammerē (Norvēģija) Republikas izlases komandas sastāvā. Ar to mēs lepojamies. 2009.gadā sporta meistara normatīvu izpildīja Sventes vidusskolas absolvents, šederietis Jānis Zabarovskis, kurš tajā gadā izcīnīja rajona  vēsturē  pirmās 2 medaļas Eiropas čempionātā svarbumbu celšanā un divas ceturtās vietas Pasaules čempionātā Tallinā. Noteikti atmiņā paliks arī „Gada cilvēks 2011” nominācijā „Sports” - Edgars Pavlovskis un viņa skaistās uzvaras. Arī rajona futbola komandas „Ilūkste" un „Zibens zemessardze”, kas trīs reizes bija izcīnījusi pirmās līgas čempiona titulu. Ilgi paliks nepārspēts arī sasniegums volejbolā, novada sieviešu volejbola komandas izcīnītā sudraba godalga Latvijas 2. vasaras Olimpiādē.

Vai kādi kuriozi šo gadu laikā arī ir gadījušies?

Kad uz pirmajām Republikas Pašvaldību darbinieku sporta spēlēm mūsu novadnieks Aivars Rasčevskis aizbrauca un, pirmo reizi startējot šautriņu mešanā, kļuva par Republikas čempionu. Pēc tam ilgi trenējās, bet medaļas tā arī netika izcīnītas.

Kā ir ar sporta darba organizatoriem novadā? Vai tie pilda savas funkcijas?

Sporta darba organizatori jau bija gan kolhozu, gan sovhozu laikos. Tie bija tie pirmie iedīgļi. Pēc tam kādu laiku to nebija, bet pēc Atmodas laikiem Daugavpils rajona lielākajos pagastos tika pieņemti darba  pirmie  pagastu  sporta  darba organizatori. Dotajā brīdī ar dažādu darba slodzi novada pagastos mums ir 18 sporta darba organizatori, un tas tika panākts, pateicoties novada domes iepriekšējā deputātu sasaukumam, atsaucoties uz manu priekšlikumu. Jo, protams, šādi cilvēki pagastos ir vajadzīgi. Uzreiz ir manāma lielāka aktivitāte arī iedzīvotāju vidū. Jo, atceros, kad vēl bijušajā Daugavpils rajonā Pašvaldību darbinieku sporta spēlēs piedalījās labi ja 12-14 pagasti no rajona 26  pagastiem, tad šogad Silenē notikušajās pagastu 2. sporta spēlēs piedalījās 17 no 19 novada pagastiem. Tā kā aktivitāte mums ir augusi. Palīdz arī konkurss „Sporta laureāts”, ko organizējam katru gadu. Konkursā tiek atsevišķi vērtēti arī pagasti un to sporta darba organizācija. Neviens jau negrib palikt pēdējais.

Sportā jau vienmēr visi grib būt pirmie!

Jā, tā ir! Tas nav karavīrs, kas negrib kļūt par ģenerāli.

Daudzas novada mēroga sporta sacensības un konkursi ir Jūsu iedibināti. Pastāstiet nedaudz par tiem.

1994.gadā notika pirmās Daugavpils rajona zemnieku sporta spēles, kas tolaik vēl notika trijās zonās. Un nākamajā gadā tika organizētas pirmās Skolotāju sporta spēles. Tajā pat gadā notika pirmie rajona invalīdu sporta svētki, tagad tie ir sporta svētki cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Visās šajās sporta spēlēs tika organizētas sacensības  no 12 – 15 sporta veidos. Ja tās bija zemnieku sporta spēles, tad notika sacensības zāles pļaušanā, azaida gala klāšana, dalībnieki bija ģērbti tautas tērpos. Tas viss tika organizēts, lai iekustinātu cilvēkus pagastos, tas mums sanāca un sanāk vēl arī šobaltdien. Uz katriem šiem svētkiem cilvēki brauc ar lielu entuziasmu, ar vēlēšanos piedalīties un uzvarēt. Esmu šajos sporta svētkos visus gadus bijis  galvenais tiesnesis. Un komandu sporta spēlēs ir daudz lielāka aktivitāte. Man ir patiess prieks par mūsu sportistu gūtajām uzvarām Republikas un pasaules mēroga sacensībās, bet vislielākais prieks ir par novada sporta bāzēm. Pirmo sporta zāli cēlām pēc Atmodas laikiem uzcēlām Vabolē, Zemgales vidusskolā, vēlāk arī jaunajā Nīcgales pamatskolā. Un pēdējā tagad būs Lāču pamatskolas sporta zāle, ko nupat, nupat nodos ekspluatācijā. Liels prieks ir par nesen renovēto Višķu stadionu, jo laika gaitā viņš bija nolietojies, 70 – to gadu sākumā būvēto gumijas-bitumena skrejceliņu kalpošanas laiks ir 4-6 gadi, bet stadions nokalpoja mums visus  40 gadus. Londonas Olimpisko spēļu dalībnieks Dmitrijs Jurķevičs, kas pie mums jaunajā stadionā trenējās, atzina, ka skrejceliņš ir viens no labākajiem Eiropā. Novada vēsturē, protams, paliek izcīnītās medaļas un godalgas, bet uzceltās sporta bāzes ir mūsu vislielākais ieguvums. Tā ir paliekoša vērtība. Bērniem un jaunatnei gribu novēlēt mazāk sēdēt pie datoriem, televizoriem, bet pievērsties sportam un fiziskām aktivitātēm. Jaunajiem sportistiem gribu novēlēt, lai turpina krāt medaļas, pilnveidojot sevi un nesot novada vārdu plašajā pasaulē. Sports attīsta daudzas  dzīvē nepieciešamās  iemaņas un prasmes, attīsta fiziskās īpašības un vairo katra veselību.

Kam vēlaties pateikt paldies par kopā nostrādātiem gadiem?

Viens pats es neko nevarētu paveikt, tikai kopā ar citiem. Pateicoties treneriem un sabiedriskajiem treneriem, sportistiem, kas izcīnīja medaļas, tagadējiem veterāniem, visām sporta spēļu komandām. Paldies par atbalstu un pretimnākšanu rajona un novada vadībai, Janīnai Jalinskai, Vandai Kezikai. Visiem, visiem, ar ko sadarbojos – skolotājiem, sporta skolas treneriem.

Jau daudzus gadus Eduarda mājas ir Ilūkstes novada Pilskalnes pagastā, kur viņam ir savs dārzs un dīķis, kurā tiek makšķerētas zivis un liela zemes platība, kas ir jāsakopj. Eduards atzīstas, ka mīļākā  puķe  ir  dālija  un kādreiz viņa dārzā auga ap 200 dāliju . Eduarda plānos ir atkal pēc pārtraukuma atgriezties mednieku un makšķernieku rindās un beidzot arī atpūsties.  

Ar Eduardu Lihovecki sarunājās Olga Smane