Iepazīšanās ar novada domes deputāti Dainu Amosovu

Apritējuši vairāk kā trīs mēneši kopš deputātes darba gaitas uzsākusi Daina Amosova, kura domē ievēlēta no partijas “Saskaņas centrs” un jauno amatu ieņēma pēc tam, kad pirms pilnvaru termiņa beigām mandātu nolika partijas biedrene Aļona Annišiņeca. Piedāvājam interviju ar Daugavpils novada domes deputāti, Kalkūnes pagasta iedzīvotāju un Daugavpils Logopēdiskās internātpamatskolas  - attīstības centra sporta skolotāju Dainu Amosovu. Novada domē Daina strādā divās komitejās – Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejā un Sociālo un veselības jautājumu komitejā.

Kādas bija Jūsu sajūtas, negaidīti kļūstot par deputāti?

Sajūtas bija divējādas - gan prieks, gan bailes par to, kā tikšu galā un ko varēšu paveikt sava pagasta labā. Es balotējos no Kalkūnes pagasta, jo šeit esmu dzimusi un uzaugusi. Vispār, trīs mēneši ir īss laika sprīdis, lai pilnībā iepazītu jauno darbu, lai varētu globāli spriest par tajā notiekošajiem procesiem. Šobrīd es iepazīstos ar jauno situāciju, klausos un secinu. Daudz palīdz arī kolēģi, izskaidro nesaprotamos jautājumus.

Kādas problēmas uztrauc kalkūniešus?

Startējot vēlēšanās, es ļoti gribēju palīdzēt pensionāriem – gribēju panākt, lai senioriem, kuri ir vecāki par 70 gadiem, ir atvieglojumi publiskās pirts apmeklējumam. Šo jautājumu jau esmu apspriedusi ar priekšsēdētāju. Otrs aktuāls jautājums ir transporta izmaksu segšana skolēniem, kuri dzīvo pagastā, bet mācās pilsētā. Diemžēl, bieži ir situācija, ka vecāki meklē iespēju piedeklarēt bērnu pilsētā pie radiem, lai transports būtu par brīvu. Protams, ir arī citi jautājumi – apgaismojuma uzlabošana, bīstamu koka nociršana, mājokļu apsaimniekošana un citi.

Vai iedzīvotāji ar savām problēmām vēršas iedzīvotāju pieņemšanas laikos?

Ziniet, Kalkūnē esmu uzaugusi, mani daudzi te pazīst – satiekoties pa ceļam, viņi izstāsta savas problēmas. Par daudzām aktuālām problēmām es uzzinu no kaimiņiem – mēs bieži redzamies, aprunājamies. Es vienmēr esmu bijusi aktīvs un sabiedrisks cilvēks, vienīgi, kopš kļuvu par deputāti, pie manis jau konkrēti nāk ar lūgumiem pēc palīdzības. Cilvēki paši mani atrod, lūgumus uzklausu arī no citu pagastu iedzīvotājiem.

Kādas jomas, Jūsuprāt, šobrīd ir aktuālas Daugavpils novadā un kurām ir jāvelta lielāka uzmanība?

Manuprāt, nav sakārtota skolu sistēma – iedzīvotāji brauc prom no laukiem, skolas ir tukšas. Kaut gan novada dome iegulda lielus līdzekļus skolu renovācijām un modernizācijai, tomēr ir jāatzīst, ka bērnu paliek arvien mazāk. Protams, ja optimizē skolu tīklu, ir jādomā par citu problēmu - kā bērnam nokļūt līdz citai mācību iestādei. Vai viņam finansiāli būs iespēja braukt tik tālu? Vispār šī problēma skar visus Latvijas laukus – nauda skolās ir ielikta, bet nav, kas mācās. Lauki iztukšojas, uzņēmēji baidās kaut ko uzsākt laukos, jo nav darbaspēka.

Skolu problēma aktuāla arī Kalkūnes pagastā – mums ir ļoti jauka Randenes pamatskola, ar labu skolotāju kolektīvu, tomēr lielākā daļa bērnu vienalga brauc uz pilsētu. Varbūt tāpēc, ka uzskata, ka pilsētā ir plašākas iespējas bērna izaugsmei.

Kalkūne ir piepilsētas pagasts, tāpēc īpaši saskaras ar pilsētas konkurenci.

Jā, tā ir, mums ir ļoti tuva saskarsme. Kad sāku darboties kā deputāte, sāku apstaigāt savus pagasta cilvēkus, skolas, sociālās iestādes. Man prieks, ka pagastā tomēr ir dzīvība – piemēram, pie mums jau trešo gadu darbojas neliela sporta zāle. Gļebs Zujevs ir pagasta sporta organizators, kurš ir fanātisks sava darba veicējs, viņš vienmēr mēģina “izgrozīties”, lai iegādātos dažādus sporta rīkus par viszemāko cenu. Viņš trenē futbolistus un bokserus, kuri gūst arī panākumus valsts līmenī. Gļebs, pat nežēlojot savus personīgos līdzekļus, ved sportistus trenēties uz Sventes vidusskolu. Viņam ir arī divi palīgi, kuri par savu darbu neko pat nesaņem, darbojas uz entuziasma pamata.

Kuras jomas uzskatāt par savām spēcīgajām pusēm?

Mans lauciņš ir izglītība, sports un sociālā joma. Es visu savu dzīvi, kopš 1.klases, esmu sportā. Esmu sportiski aktīva joprojām - jau 15 gadus darbojos senioru vieglatlētikas izlasē.

Pastāstiet lūdzu par savām sportistes gaitām.

Es pabeidzu 8 klases Daugavpils 1.vidusskolā, tad trīs gadus nomācījos Murjāņu sporta internātskolā un vēlāk iestājos Rīgas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Pēc absolvēšanas, mani nozīmēja uz sporta biedrību “Dinamo” Daugavpilī, kur pēdējā laikā biju trenējusies vieglatlētikā. “Dinamo” es uzsāku treneres gaitas, tomēr nostrādāju neilgi, jo aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Tā nu dzīve ieviesa savas korekcijas un vēlāk es turpināju darbu toreizējā Bērnu bāreņu aprūpes centrā „Kalkūni”, jo man patika darbs ar bērniem. Tā, kādu dienu, pie manis atnāca Daugavpils pilsētas vieglatlētikas veterānu sekcijas vadītājs Vladimirs Dribincevs un jautāja, vai es nevēlos startēt izlasē. Es piekritu un nu jau piecpadsmit gadus startēju veterānos vieglatlētikā. Esmu Daugavpils izlasē un mums ir labi panākumi - šogad mēs startējām Latvijas Republikas Spartakiādē un 40 komandu konkurencē ieguvām 1.vietu.

Ar savu izlasi esam bijuši daudzās sacensībās -  starptautiskās sacensībās Lietuvā ieguvām 1.vietu, pērn Latvijas čempionātā skolotājiem Koknesē – 2.vietu volejbolā. Par iegūto sudrabu, janvārī dosimies uz līdzīga veida sacensībām Pērnavā. Es startēju arī Daugavpils izlasē peldēšanā. Man ir bijusi arī pieredze ar hokeja spēlēšanu – trīs gadus atpakaļ, 8.marta svinībām par godu, nācās kāpt pat uz ledus. Mūsu komanda ieguva 1.vietu un dabūja godalgas! (Smejas)

Kādu lomu jūsu dzīvē ieņem sports?

Tā ir mana otrā elpa. Mana meita man dažreiz saka: “Ko tu skrien? Cik tev gadu? Vai apzinies, kādās traumās vari iedzīvoties?!”. Bet es atbildu: “Es gribu, man gribās šeit” (rāda uz sirdi). Es nevienam neko negribu pierādīt, es gūstu gandarījumu no tā.

Vai Jums ir arī citi vaļasprieki?

Jā, man patīk nodarboties ar puķkopību. Man mājās ir ļoti daudz ziedu un augu – es ar tiem pat cenšos sarunāties, mēģinu pierunāt, lai labi zied un nenonīkst. Tas tiešām nostrādā. Man vispār patīk daba un dzīvnieki.

Tagad Jūs strādājat Daugavpils Logopēdiskajā internātpamatskolā – attīstības centrā.

Es te nokļuvu tad, kad sapratu, ka man nepatīk papīra darbi, man patīk bērni un sports. Kad es satieku savus klasesbiedrus un viņi jautā ar ko es nodarbojas, es viņiem saku, ka es daru savu mīļo darbu. Viņi parasti brīnās, jo tagad lielākā daļa strādā, lai tikai būtu darbs. Jā, es ar lepnumu varu teikt, ka man patīk darbs, kas saistīts ar bērniem un ar sportu. Šajā skolā es esmu bijusi arī pasākumu vadītāja, rīkotāja un scenāriju rakstītāja. Savā laikā ir nācies būt arī par Sniegbaltīti. (Smejas) Es pasniedzu sportu un ārstniecisko fizkultūru, jo pēc institūta pabeigšanas mums paralēli bija arī prakse medicīnas iestādēs, kurās es ieguvu ārstnieciskās fizkultūras pasniedzēja diplomu.

Jums visu dzīvi ir bijusi saskarsme ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Cik viegli ir ar viņiem sastrādāties?

Bērni ar īpašām vajadzībām ir ļoti pretimnākoši, saprotoši un ar viņiem ir daudz vieglāk strādāt. Protams, jāņem vērā, ka viņiem ir ierobežota fiziskā slodze, tomēr viņi ir ļoti pateicīgi, kad ar viņiem strādā. Mums ir tāda skola, kur ir vājdzirdīgi, daļēji vai pilnīgi nedzirdīgi bērni, kā arī tie, kuriem ir disgrāfija vai disleksija (neiroloģiskās izcelsmes specifiski mācīšanās traucējumi). Mums ir daudz sociālā riska bērni - ar viņiem ir grūtāk. Bieži ir tā, ka vecāki viņus atstāj pilnīgi skolas rīcībā - tad mūsu uzdevums ir viņus ne tikai mācīt, bet arī audzināt. Skolotāji nereti ir viņu otrās mammas. Ir tādi bērniņi, kurus vajag apmīļot, jo viņi nesaņem mīlestību un maigumu ģimenē. Viņu sirdis var iekarot, pasakot kādu labu vārdu vai komplimentu.

Vai jums sāp sirds par šiem bērniem?

Protams, sāp sirds par šiem bērniem, bet mēs nevaram apmīļot visus bērnus šajā pasaulē. Es dzīvoju ar domu, ka, strādājot par pedagogu, ir jāmīl ne tikai savi, bet arī sveši bērni. It īpaši jāmīl tie, kuriem ir problēmas dzīvē. Es meklēju dažādas pieejas, kā šos bērnus “atvērt” un kā viņiem palīdzēt. Diemžēl, pabeidzot 9.klasi, viņi visbiežāk nokļūst atpakaļ tajā vidē, kas ir viņu ģimenēs. Cik mēs varam, tik mēs dodam.

Ar ko jūs lepojaties Daugavpils novadā?

Ziniet, kad es kļuvu par deputāti, man pavērās cits skats uz mūsu novadu. Tā kā es pamatā strādāju pilsētā, man līdz šim bija mazāka saskarsme ar pārējiem pagastiem. Mani priecē, ka novadā daudz strādā pie kultūrvēsturisko tradīciju saglabāšanas un izkopšanas. Esmu iepazinusies ar novada tūrisma maršrutiem un takām. Prieks, ka cilvēki uzdrīkstas un dara, lai novads kļūtu pievilcīgāks. Lepojos, ka visos pagastos ir sporta sekcijas, kurās ar sportu nodarbojas vairāk kā 900 cilvēki, daudzi no kuriem gūst vērā ņemamus panākumus un godalgas Latvijas un vispasaules mērogā.

Vai tas nozīmē, ka jūsu piederības izjūta novadam kļuvusi stiprāka?

Jā, tā ir. Pieaugusi interese par novada dzīvi plašākā mērogā.

Salīdzinoši drīz būs jaunas pašvaldību vēlēšanas. Vai plānojat startēt atkārtoti?

Vēl jāpastrādā, jāpaskatās. Ja man izdosies daudz paveikt, tad es tikai priecāšos. Mani bērni jau ir savā dzīvē, tāpēc man gribas aktīvi darboties. Man enerģijas pietiek – es eju un daru.

Ar Dainu Amosovu sarunājās Elza Timšāne