Ieva Biteniece: “Bērni mums dod spēku jaunam sākumam”

Ienākot mājās pie Bitenieku audžuģimenes Kalupes pagastā, mani satiek mamma Ieva ar vismazāko savu atvasīti, dēlu Pēteri. Pēteris paņemts no bērnu nama, kad viņam bija nepilni divi mēneši. Tagad puikam ir 11 mēneši, viņš ir smaidīgs un veselīgs. Kā bilst pati Ieva, šie Ziemassvētki būs īpaši, jo īpašs ir arī Pēterītis, viņam dzimšanas diena iekrīt tieši 25. decembrī. Mājās jau pamazām tiek uzburta svētku noskaņa, virtuvē iekārta spuldzīšu virtene, uz kuras ierasto dāvanu zeķu vietā – dāvanu maisiņi ar visu ģimenes bērnu vārdiem virsū. Šobrīd ģimenē aug 7 bērni, taču pavisam drīz ģimenē ienāks arī astotais – dēlēns Maksis. Satiekot mani, galdā tiek likta pašas Ievas ceptā ābolu plātsmaize, kas sagaidīs bērnus, tiem pārnākot mājās no skolas. Pa dienu ir īstais laiks, lai pievērstos mājas darbiem, jo vakari un brīvdienas, kad bērni mājās, laiks piepildīts ar citām rūpēm. Kā saka Ieva – patīkamām.

- Pašlaik ar Jums mājās kopā ir pats mazākais bērniņš. Pastāstiet par pārējiem!
I.B. Vecākais ir Toms, kuram ir 15 gadi, tad desmitgadīgais Aleksandrs, deviņgadīgā Maija, Danielam ir septiņi gadi, Tatjanai – 6, tad mazākais – Pēteris, un rīt vēl būs Maksītis, kurš ir 5 gadus jauns.

- Un Maksis no kurienes?
I.B. Puika bija paņemts uz adopciju kādā ģimenē no Itālijas, bet atgriezts. Bērniņam ir daudz veselības problēmu. Tā kā pēc izglītības esmu mediķis, tad piekritu uzņemties šo bērniņu, pamēģināt un cerēt, ka izdosies. Cerams, ka Maksis drīz sāks runāt.

- Kā ir – būt par audžumammu vai nav tāda jēdziena, ir vienkārši mamma?
I.B. Ir mamma. Tik tiešām, tā ir mamma, vismaz mūsu ģimenē tā ir. Lai gan audžuģimenītes ir dažādas. Ir tādas, kur ir tante, vecmamma vai vecais tēvs. Ir tādas, kur ģimenē bērni ienāk un aiziet, tur notiek tā aprite. Mums ģimenē, tā kā ir arī bioloģiskie bērni, tad pārējie automātiski mūs uzskata par mammu un tēti. 

Cik Jums šobrīd ir pieņemtie bērni?
I.B. Divi ir bioloģiskie, divi – adoptēti un divi – audžubērni. Bet kopā bioloģiskie man ir pieci. Trīs jau ir lieli un dzīvo atsevišķi. Un esmu arī ome 5 mazbērniem.  

- Vai Jūs pati nākat no lielas ģimenes?
I.B. Nē, mēs bijām divi bērni ģimenē. Man ir brālis.

Kāda ir bijusi Jūsu motivācija kļūt par audžumammu?
I.B. Tā sanāca, ka vecākie bērni pieauga un māja bez viņiem sāka likties tukša. Nevarējām pierast, ka tas katls ir jāpaņem mazāks un mazāk jāgatavo ēst. Vienmēr, kad ciemā atbrauc vecākie bērni ar mazbērniem, māja piepildās ar cilvēkiem, bet atkal, kad aizbrauc, ir pārlieku tukša un klusa. Man jau agrā jaunībā bija tā doma, ka es gribētu palīdzēt bērniem, kuriem nav savas ģimenes. Tolaik mums Kalupē bija bērnu nams. Un ar maniem vecākajiem dēliem mācījās meitenītes no bērnu nama. Viņas jautāja – “kurp jūs brauksiet?”, mēs teicām “uz mājām”… Tas atstāja tik dziļu emocionālu iespaidu, ka jau tajā brīdī es nolēmu, ka pienāks laiks, kad mēs noteikti kādam no šiem bērniem dosim šīs mājas. Mums Kalupē bija Skrindu ģimenīte, kas kļuva par audžuģimeni. Bija aktuāli kursi, kuros apmācīja audžuģimenes un mēs tajos iesaistījāmies. Tā mēs kļuvām par audžuģimeni.

- Kādas sajūtas Jūs pārņem tagad, kad jau ir pagājis laiks, kopš esat audžuģimenes statusā?
I.B. Bērni sagādā tikai lielu prieku. Jā, tas, protams, ir arī darbs. Sevišķi ar tiem bērniem, kas ienāk audžuģimenē pēc bērnu nama. Tas mums dod spēku. Ir taču dēļ kā censties un to darīt. Vecākiem bērniem jau ir savas ģimenes. Un mēs vairs nevaram prasīt, lai viņi būtu te, kopā ar mums visu laiku. Viņiem jau ir sava dzīve, un, kādas mums ir tiesības iejaukties tajā? Nekādu! Mēs dāvājam tik daudz mīlestības, cik spējam dāvāt. Un šie bērni mums dod piepildījumu un prieku. Sevišķi ir prieks, kad kāds no viņiem atgriežas bioloģiskajā ģimenē. Arī par adoptētajiem ir liels prieks. Un, ja arī paliek pie mums, arī ir prieks. Ir arī gadījumi, kad adopcija nenotiek un bērns paliek audžuģimenē. Cik viņiem ir lemts, tik viņi arī dzīvo pie mums. Un, ja godīgi teikt, starpības jau nav, tas tāpat ir kā tavs bērns – izlolots, izauklēts. Bet katram bērnam ir savs liktenis un visus adoptēt mēs arī diemžēl nevaram.

- Vai būšanu par audžuģimeni uzskatāt par sava veida misiju?
I.B. Tā nav misija, tā ir liela mīlestība. Ja gadās būs bērnu namā, un tu redzi, kāds tiem bērniņiem ir tas liktenis. Man liekas, es taču varu palīdzēt kādam bērniņam, un tas ir daudz. Tā ir vēlēšanās palīdzēt. Jo bērnam ģimene ir pats svarīgākais dzīvē. To jau var redzēt, skatoties, kā Pēteris attīstās. Tāpat kā jebkurš bērniņš. Un, ja tas bērniņš ir līdz diviem gadiem, tā ir diena pret nakti. Kādu Tu to bērniņu paņem, un kāds viņš veidojas jau ģimenē. Mīlestība ir visa pamatā.

- Ar kādām grūtībām šodien nākas saskarties audžuvecākiem?
I.B. Pirmais, ko mēs gribam, tās ir sociālās garantijas, kuru mums šobrīd nav. It kā sola mums tās profesionālās audžuģimenes, bet diemžēl pagaidām to neesam sagaidījuši. Esmu sociāli visneaizsargātākā, jo man neiet ne pensijas stāžs, ne medicīnas nodrošinājums. Cik mēs mākam, tā arī darbojamies. Nesen mums notika tāda nelaime, ka notriecām stirnāzi un pamatīgi sadauzījām ģimenes auto. Jāremontē mašīna. Aizejam uz banku un palūdzam vienreizējo aizņēmumu, mums atsaka. Pasaka, ka nav stabila ienākuma. Es jautāju, kas ir stabili ienākumi. Man atbild, ka darba alga. Bet darba alga jau arī var šodien būt un rīt vairs nebūt. Mēs arī gribam būt sociāli aizsargāti, jo tas ir darbs. Es tomēr uzskatu, ka tas ir darbs. Pie tam darbs ar nenormēto darba laiku, bez atvaļinājuma, bez slimības lapām.

- Arī no sabiedrības puses nāk šis negatīvais redzējums par audžuģimenēm Latvijā. Kāpēc?
I.B. Jā. Lielākā bēda ir tā, ka citi saka, ka mēs to darām tikai naudas dēļ. Tad es esmu teikusi – bet paņem tu kaut vienu bērnu un es paskatīšos, cik tu būsi ar mieru negulēt naktis, pilnībā šim bērnam ziedoties. Tas nav paņemt lopu kūtī - aizgāji, izslauci un aizmirsi. Tu to nevari. Tā ir pastāvīga atdeve un dzīve bērniem.

- Kā bērni uztver ienākšanu audžuģimenē?
I.B. Viņiem arī ir tas uzskats, ka varam kādam vēl palīdzēt. Skatoties uz Pēterīti, visi ļoti atplauka, jo viņš ir ļoti pretimnākošs, smaidīgs, visus labprāt uzņem. Tieši pēc Pētera ienākšanas ģimenē, tie, kas vēl līdz šim nesaprata, kā tas ir – atnāk, aiziet, tad tagad to saprot. Un, kad dzirdi, ka cilvēki saka, ka darām to dēļ naudas, tad man gribas pajautāt, lai paskaita, cik šobrīd viens bērns izmaksā bērnu namam. Ap 1000 eiro! Un tagad parēķiniet, ja man ir četri vai seši tādi bērni, cik nodokļu maksātāju naudu mēs ieekonomējam un atdodam pilnīgi visu. Pašiem jau nekas nepaliek. Katrs bērns nāk ar savu bagāžu. Pie ārstiem ir jābrauc ļoti daudz, uz Rīgu jābrauc divas reizes mēnesī pie specialistiem. Tu taču neņem bērnu tikai tāpēc, lai viņu pabarotu un apģērbtu. Mums ir jārisina arī viņu veselības problēmas. Bērni ir jāved gan uz zoodārzu, gan uz muzeju, gan uz teātri. Mēs daudz ceļojam. Ceļojam daudz pa Latviju, bijām Polijā, Čehijā, Vācijā. Tas taču ir pašsaprotami, tā ir arī citās ģimenēs, kur ir bērni. Arī treileri esam iegādājušies, lai varētu bērnus kaut kur vest, aizvest uz jūru, braucam katru gadu. Bērniem ir jāapmeklē arī pulciņi, dejošana, dziedāšana. Tev visu laiku ir jābūt darba ritmā.

- Pastāstiet, ar ko bērni nodarbojas paralēli skolai?
I.B. Apmeklē mūzikas skolu, mākslas skolu, dzied Dubnas pagasta ansamblī “Uguntiņa”, mazo Maksīti vedīsim uz deju kolektīvu “Pienupīte”, kas darbojas pilsētā. Mājās ir veseli plaukti ar bērnu darbiem, brīžam jau nezini, kur likt!
- Potenciālos audžuvecākus nereti biedē, ka bērni nāk ar savu uzvedības "bagāžu". Vai Jūs tas ir biedējis?
I.B. Nē, nekad. Kad paņēmām Pēterīti, viņam bija pusotrs mēnesi. Vedām uz apskati. Bet, ko tu tik mazam vari ieraudzīt? Viņš ir tieši tāds pats kā visi. Jā, varētu runāt par iedzimtību un tā tālāk, bet ļoti daudz ir atkarīgs no tās mīlestības un miera, ko tu pats vari dāvāt bērnam. Viņiem var būt dažādas veselības problēmas, jāieliek viņos vairāk darba. Vissmagāk ir, kad zīdaiņi nāk pēc bērnu nama. Praktiski viņiem ir jāiemāca visas iemaņas. Mums prieks, ka tiesībsargs pacēla šo jautājumu par šādiem bērniem. Bet es nejūtu, ka tas arī tiktu risināts. Jūs man uzdodiet tik sarežģītus jautājumus, man gribētos ar ko priecīgāku padalīties!

- Jā, lūdzu!
I.B. Mēs visi gaidām Ziemassvētkus. Šodien ar šo plātsmaizi uzburšu bērniem Ziemassvētku smaržu. Svētkus mēs visi gaidām ar cerībām uz nākotni. Liels darbs ir ieguldīts audžuģimeņu biedrībās un mēs tiešām visi ļoti gaidām uz tām profesionālajām audžuģimenēm. Gribas, lai šie Ziemassvētki atnes gaišumu un kaut ko paliekošu nākotnei.

- Kā notiek gatavošanās svētkiem Jūsu ģimenē?
I.B. Pati svarīgākā ir eglīte. Protams, braucam uz baznīcu. Sagaidām Ziemassvētkus 24. decembrī. Cepam piparkūkas, plātsmaizes, pīrāgus. Bērniem tas ļoti viss patīk. Bērni paši saviem spēkiem mākslas skolā ir izgatavojuši eglītes rotājumus no māla. Šogad gan būs priede, jo mazais Pēteris mājās, lai nav tik asa. Katru gadu braucam arī uz pansionātiem dziedāt. Dziedam baznīcas korī.

- Vai bērni sarūpē dāvanas arī jums, vecākiem?
I.B. Jā, tie dāvanu maisiņi jau tagad tiek piepildīti.

- Ko bērni šajā pirmssvētku laikā visvairāk gaida?
I.B. Dāvanas! Bet mēs cenšamies paskaidrot, ka šie svētki ir Jēzus bērniņa piedzimšanas svētki, ne viņu. Izņēmums ir Pēteris, kuram ir tieši 25. decembrī dzimšanas diena. Viņš ir mūsu Ziemassvētku eņģelītis. Kā mēs teicām – aizkavējusies Ziemassvētku dāvana. Arī es pati esmu decembra bērns. Mēs mācam bērniem, ka svētki nav jākomercializē. Tas nav vajadzīgs.

- Daudz bērnu nozīmē daudz palīgu. Vai Jūsu ģimenē arī tā ir?
I.B. Vispār jā. Jo lielā ģimenē nemēdz būt tā, ka visu dara tikai vecāki. Protams, mums katram ir savi pienākumi, savs darbiņš, kas jāpadara. Arī tie mazākie bērni saprot, ka savus pienākumus nav jādara vienam pašam, ka palīgos tiek iesaistīti arī citi. Tā jau ar tiem bērniem ir. Kamēr tie izaug un iegūst atbildības sajūtu. Dažreiz sanāk tā, ka tas darbiņš paliek pa pusei izdarīts un mammai jādusmojas. Bez tā jau neiztikt!

- Kādas ir Jūsu ģimenes tradīcijas?
I.B. Svinam Vārda dienas. Tad tiek sarūpēts kāds nieciņš un galdā likts arī kārumiņš. Un dzimšanas dienas mums svinamas pa grupām. Ir pavasara dārza svētki, kuru laikā svinam visiem tiem, kas ir pavasarī dzimuši. Tad svinam lielos svētkus – Lieldienas un Līgo svētkus. Tajos cenšamies ievērot senlatviešu tradīcijas – gan ar vainagu pīšanu, gan ar meijām, ar mājas sieru. Un līgots arī vienmēr tiek līdz pirmajiem saules stariem. Tiek taisīti saules vārti. Arī Mārtiņdienu sanāk pasvinēt, jo vecākais dēls ir Mārtiņš.

- Vai iestājas arī noguruma brīži un kā ar tiem tikt galā?
I.B. Iziet ārā pastaigāties, izbaudīt dabu un pateikt “man šodien ir ļoti vajadzīga brīvdiena”. Žēl, ka to apkārtējie nesaprot, jo saka, ka mums taču katra diena ir brīvdiena. Šādos atelpas brīžos gribas atslēgties no ikdienas rūpēm. Ir liels prieks, ka ir atbalsta grupas. Ka ir cilvēki, ar kuriem tu vari padalīties, izteikt savus pārdzīvojumus. Viens no otra mācāmies, kā ar konkrētu situāciju tikt galā.

- Kuras no apmācībām, kurās piedalījāties, Jums pašiem visvairāk patika? 
I.B. Ļoti noderīga bija mākslas terapija. Tas garīgi pilnveidoja, ļāva izjust atslodzi. Ir ļoti būtiski atvēlēt laiku sev pašam. Caur šādām lietām tu vari atpakaļ atnākt pie tā, par ko kādreiz sapņoji. Bez tā mums iestātos emocionālā izdegšana un nekam vairs nebūtu spēka. Ja ir abi audžuvecāki, tad ir jādod katram šī iespēja atpūsties. Vasarā uzkāp skatu tornī, noskaties saullēktu. Svarīgs ir tas brīdis, tā stunda pusotra, kuru esi pavadījis viens, klausījies putnu balsīs, vēja šalkās. Tas dod spēku jaunam sākumam. Mums tādā ziņā ir vieglāk, jo abiem ar vīru ir kopīga aizraušanās. Tad mūs visus vieno dziesma.

- Ko novēlēsiet cilvēkiem, kuri vēlas pieņemt bērnus ģimenē, bet baidās spert pirmo soli?
I.B. Lai nebaidās! Ja mēs varam kādam no šiem bērniem palīdzēt, tas ir jādara. Tam īstenībā jābūt katra mūsu valsts pilsoņa pienākumam, vēloties palīdzēt šādiem bērniem. Valstiskā līmenī ir ļoti bēdīgi, ka mums ir tik daudz bērniņu bērnu namos. Pieņemt šādu bērnu ģimenē taču ir brīnišķīgi! Skatīties, kā viņš aug un attīstās. Bet jārēķinās, ka tas būs darbs, tas nav viegli. Man pat grūti kādu pārliecināt to darīt, jo tā ir sirds izglītība un dvēseles siltums. Ne katrs to var darīt.

Intervijas noslēgumā Ieva stāsta, ka tādēļ, lai māju atremontētu, bija jāpārdod vecvecāku zeme. Ģimene sapņo par mājas otro stāvu, taču pagaidām tam trūkst vajadzīgo līdzekļu. Neskatoties ne uz ko, šajā pirmssvētku laikā Ieva kopā ar vīru un bērniem tic, ka sapņi piepildās!

Ar Ievu Bitenieci sarunājās Olga Smane