Ināra Mukāne: „Kultūras darbs ir nepārtraukts pērļu meklēšanas process”

Daugavpils novada kultūras dzīve nav iedomājama bez cilvēkiem, kurus mēs bieži saucam par „kultūras cilvēkiem”, kas šajā nozarē aktīvi un radoši darbojas, un, protams, arī tie, kas nodrošina šī procesa nepārtrauktību. Daugavpils novada Kultūras pārvalde izveidota 2009.gadā, pirms tam tā funkcionēja kā Daugavpils rajona Kultūras nodaļa un tās vadītāja kopš 1990.gada ir Ināra Mukāne.

Ināras Mukānes dzimtas saknes ir Kalupē. Pabeigusi Līksnas pamatskolu un absolvējusi Vaboles vidusskolu, savas studiju gaitas uzsākusi Latvijas Universitātē, apguvusi bibliotēku darba specialitāti un Daugavpils universitātē ieguvusi profesionālo maģistra grādu sabiedrības pārvaldē.

Kāda ir bijusi Jūsu pirmā darba pieredze?
Mana pirmā darba vieta bija Nīcgales ciema padomē, kur dažus gadus strādāju bibliotēkā. Nākamā darba vieta bija Daugavpils rajona centrālajā bibliotēkā. Šeit patiešām guvu savu pirmo nozīmīgo pieredzi gan bibliotēku darba organizācijā, gan Daugavpils rajona iepazīšanā. Centrālā bibliotēka toreiz pieņēma darbā visus lauku bibliotēku vadītājus, veica lielu metodisko darbu, piegādāja grāmatas. Ļoti bieži nācās būt šajās bibliotēkās, tādā veidā izzināju visus ciemus un cilvēkus, kas tur strādāja. Bibliotēkas strādā ar novadpētniecības informāciju, šis virziens man bija tuvs un tādā veidā guvu zināšanas par mūsu puses ievērojamām vietām, vēsturiskām personībām, kultūras mantojumu.

Kurā gadā sākāt vadīt kultūras dzīvi toreizējā Daugavpils rajonā?
Par Daugavpils rajona Kultūras nodaļas vadītāju sāku strādāt 1990.gadā. Tajā laikā man jau bija liela bibliotēkas darba pieredze, labi padevās Dzejas dienu organizēšana ar tolaik pazīstamu autoru piedalīšanos - Imants Ziedonis, Jānis Peters, Lilija Dzene, Anatols Imermanis u.c. Tas bija 80 to gadu vidus, kad cilvēku prātos virmoja Atmodas tuvums, radošā inteliģence bija pārmaiņu flagmaņi, cilvēki pasākumos tvēra katru dzejnieka vārdu un filozofiskās līdzībās paslēpto domu. Kopējā noskaņa, daudzās sarunas ar šiem izcilajiem cilvēkiem attīstīja manu izpratni par Latvijas kultūras vērtībām. Esmu pagodināta, ka divi dzejnieki, Antons Kūkojs un Marta Bārbale, savulaik ir uzrakstījuši arī man veltītu dzeju.

Kādas ir spilgtākās atmiņas par pirmo rajonā nostrādāto piecgadi/desmitgadi?
Kā jau minēju, darbu rajona kultūras vadīšanā uzsāku ļoti simboliskā laikā - Latvijas Republikas atjaunošanas gadā. Tas bija skaistu izaicinājumu laiks, kurā cilvēki pārmaiņas vislielākajā mērā gaidīja no valsts politiskās attīstības un kultūras. Tik daudz bija to cilvēku, kuri nesavtīgi piedāvāja savas idejas, darba rokas, atbalstu, palīdzību visdažādākajās norisēs. Cik vien iespējams, mēģināju piesaistīt šādu aktīvo cilvēku un organizāciju uzmanību mūsu toreizējam rajonam. Uzsāku sadarbību ar Latvijas Kultūras fondu un jau savos pirmajos darbības mēnešos 1990. gada 2. februārī organizēju vērienīgas Latvijas Kultūras fonda Spīdolas dienas Daugavpils rajonā. Tas bija liels un ļoti atbildīgs pasākums ar Fonda priekšsēdētāja Imanta Ziedoņa klātbūtni, aktivitātēm lauku ciemos, apjomīgu tautas amatniecības izstādi un pasākumu Rajona kultūras namā, plašu publicitāti Latvijas medijos. Atļaušos teikt, ka tas bija viens no pirmajiem nacionālās kultūras pasākumiem mūsu pusē. Sadarbība ar Latvijas Kultūras fondu turpinājās, kopā ar nākamo Fonda priekšsēdētāju Ramonu Umbliju uzsākām Daugavas svētku svinēšanas tradīcijas, 1994. gadā atklājām Markovas taku. Šis pasākums bija aizsākums „Augšdaugavas” festivālam.
Pirmais darba gads mani patiešām ierāva ļoti atbildīgu pasākumu organizēšanas centrā. Jo  tūlīt pusgada laikā bija jāveic visa rajona kolektīvu sagatavošana XX Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem – pirmajiem atjaunotajā Latvijā. Ir jāatzīst, ka šajā pasākumā biju nobijusies pa īstam. Esmu organizējusi līdzdalību septiņos Dziesmu Svētkos, pārzinu šo menedžmentu līdz sīkumam, bet atbildības un satraukuma sajūta nekļūst mazāka.

Kad uzsāku strādāt rajona Kultūras pārvaldē, Daugavpils rajonā nebija neviena muzeja, nebija arī bērnu mūzikas un mākslas skolu. Padomju laikos šī teritorija tika virzīta lauksaimnieciskai ražošanai un valdīja pieņēmums, ka šeit gandrīz nav kaut cik nozīmīgu kultūrvēsturisku vietu. Bet Latvijas Atmodas laiks cēla augšā arī mūsu vērtības un tādu bija daudz. Olga Spūle - izcilā skolotāja un kultūras darbiniece no Eglaines pagasta izmisīgi aicināja mūs domāt par latviešu laicīgās rakstniecības iedibinātāju, mācītāju G. F. Stenderu un citiem slaveniem Eglaines novadniekiem. Ar Daugavpils rajona padomes atbalstu šeit tika atvērts Stendera muzejs un atklāts piemiņas akmens. 90. gadu sākumā Eglaine bija gandrīz kā pasaules centrs, šeit notika visdažādākie skolotājas Spūles iniciētie pasākumi, kurus bagātināja pazīstami novadnieki, zinātnieki, ievērojami cilvēki vai no visas pasaules. Vaboles skolotājas F.Sardiko sakrātās vērtības par Latgales atmodas darbiniekiem brāļiem Skrindām  guva mājvietu 1996. gadā ar Daugavpils rajona padomes gādību izveidotajā  Skrindu dzimtas muzejā.  

Kādi notikumi, cilvēki ir palikuši atmiņā?
To gan patiesi ir bijis tik daudz! Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā vēlos izcelt notikumus un cilvēkus, kas palīdzējuši mūsu novadam atgūt vienu no izcilākajām vietām – Raiņa māju Berķenelē. Tieši atgūt, jo bija laiks, kad šo vietu varējām zaudēt neatgriezeniski. Padomju periodā bija mēģinājums šo māju atjaunot, bija sagatavots restaurācijas projekts, uzsākti darbi pie ēkas detaļu izpētes un demontāžas. Bet  90 gadu pārmaiņu laiki, naudas devalvācija apstādināja šo projektu. Denacionalizācijas periodā pieteicās ēkas pirmskara īpašnieks, kurš arī nespēja veikt kaut cik nozīmīgus ieguldījumus. Vairākus gadus nams stāvēja bez jumta un bija pakļauts acīmredzamai iznīcībai. Laikrakstos parādījās satraukti viedokļi par  Berķeneles   slikto stāvokli un toreizējā Daugavpils rajona padomes vadība  ar Jāni Geibu un Viktoru Krolu  priekšgalā pieņēma lēmumu nopirkt šo īpašumu un veikt tā remontēšanu. Šajā laikā meklējām visādus resursus un iespējas, kas palīdzētu attīstīt šo vietu. Nelielu finansējuma  daļu saņēmām arī Kultūras ministrijas, toreizējais ministrs Jānis Dripe mūs atbalstīja, bet galveno  finansējumu piešķīra Daugavpils rajona padome. Toreizējā rajona padomes izpilddirektora Vitālija Aizbalta vadībā izveidojās Berķeneles projekta attīstības grupa galvenās arhitektes Nansijas Tamanes, kultūras mantojuma nodaļas vadītājas Vandas Baulinas, Komunālās nodaļas vadītāja Valērija Obrazumova sastāvā, mūs atbalstīja arī Finanšu nodaļas vadītājs Donats Joničonoks.

Vēlējāmies šeit veidot nevis vienkāršu muzeju, bet mūsdienīgu izglītības, kultūras un mākslas centru. Mūs atbalstīja Daugavpils Universitāte un toreizējais rektors Bruno Jansons. Šajā laikā atradu jaunu sadarbības partneri- Latvijā atjaunoto Raiņa un Aspazijas fondu, ko toreiz vadīja Arnis Mugurevičs. Raiņa un Aspazijas fonds savukārt atrada atbalstītājus Zviedrijā un Dānijā. Ar Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas izglītības organizāciju AOF mums patiešām bija lieliska sadarbība, Berķeneles attīstībai saņēmām atbalstu no Ūlofa Palmes Fonda. Šī organizācija mums deva iespēju daudz izglītoties Zviedrijā un Dānijā. Tās, pirmkārt, bija ziemeļvalstu demokrātijas modeļa studijas, kas toreiz mums bija gana jaunas un ļoti nepieciešamas zināšanas. Zviedrijā un Dānijā redzētais un iemācītais ir izveidojis arī manu uzskatu sistēmu par valsts un pašvaldības politiku, kuras centrā kā pašas svarīgākās liktas cilvēka vajadzības un vienlīdzīga attieksme. To, savukārt, veido izglītības sistēmas mūža garumā, kas plaši pieejamas šajās zemēs.
Atklājums mums bija Ziemeļvalstu Tautas skolas, kuras dot iespēju mācīties visu vecumu cilvēkiem. Šādu izglītošanos atbalsta gan valsts, gan partijas, gan daudzie sabiedriskie fondi. Visas šīs zināšanas un pieredzes pārcēlām Berķeneles projektā, kas kopējā darbā mums arī izdevās. Tā bija mūsu „Gaismas pils”, ko vērām vaļā 1996. gadā.    
                                                                                                                             
Kultūrā viennozīmīgi darbojas radošo profesiju pārstāvji. Un vairāk vai mazāk visi radošo profesiju pārstāvji riskē. Vai Jums ir bieži gadījies riskēt un vai šie riski sevi ir attaisnojuši?
Man šķiet, ka kultūrā ir divi lielākie riski. Pirmais, no kā baidās visi kultūras pasākumu organizatori - tie ir laika apstākļi. Brīvdabas pasākuma izdošanās vislielākajā mērā atkarīga no tā, vai ir saulains, savukārt lietus izbojā vislabākās svētku idejas.
Nopietnākais risks ir attīstības plānošana, tostarp arī kultūras nozarē. Mūsu idejas infrastruktūras attīstībā, lielu pasākumu ieceres, projekti vienmēr ir jāsamēro ar ilgtspējīgas attīstības riskiem. Vienkārši izsakoties - vai tas, ko mēs šodien ceļam un veidojam, būs gana labs mūsu nākamajām paaudzēm un vai tam, ko mēs atstājam šodien, būs lietotāji un pieprasījums nākamajos gados. Es izjūtu šo diskusiju trūkumu par attīstību reģionālā un lokālā vidē. Sabiedrība un vietējās politikas veidotāji ir satraukušies par acīmredzamo novadu un reģionu „sarukšanu”, iedzīvotāju aizplūšanu, bērnu skaita mazināšanos. Ir grūti radīt un piedāvāt šos attīstības plānus laikā un telpā, kurā tik grūti nolasāms nākotnes redzējums. Tomēr uzskatu, ka kultūras projekti arī šajā laikā ir konkurētspējīgi un tieši kultūras idejas ir tās, kas smagāku pārbaudījumu laikos spēj apvienot cilvēku prātus un radīt ticību vietai, kurā dzīvojam.   


Kā Jūs raksturotu jēdzienu „kultūra”?
Man ir neliels kurss „Latvijas kultūrpolitika” , ko lasu Daugavpils universitātes bakalaura studiju programmas „Mākslas menedžments” studentiem. Mēģinu iemācīt kaut ko no daudzajām kultūras definīcijām.
Kultūra plašākajā nozīmē ir garīgo, materiālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai, kas līdzās mākslai un literatūrai ietver sevī arī dzīvesveidu, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskatus. Man patīk skaidrot kultūras antīko definīciju, kur kultūras vārda nozīme no latīniskā cultura tulkojumā ir „kopšana, apstrādāšana, audzināšana”. Senie cilvēki, vērojot, cik skaisti var uzart, „kultivēt” neauglīgu zemi, apsvēra, ka līdzīgi var apstrādāt un pārveidot, darīt skaistas citas lietas, arī cilvēka dvēseli. Man pašai kultūra vienmēr saistās ar vērtību  un zināšanu sistēmu, kas ir sabiedrībā un cilvēkā.  Jo tikai tad notiek mijiedarbība ar kultūru, kas pastāv un cilvēku, kas to var vai arī neprot lietot.
Tāpēc mūsdienās ārkārtīgi liela nozīme ir bērnu un jauniešu piesaistīšanai kultūrizglītībai un radošajam procesam, lasīšanas veicināšanai. Vienmēr uzstāju, ka tieši šādai nopietni izglītojošai, nevis izklaidējošai lomai jābūt mūsu pašvaldības kultūras institūciju darbības pamatā.


 Kādi ir bijuši Jūsu dzīves lielākie skolotāji?
Pavisam tiešā nozīmē tie ir pamatskolas un vidusskolas skolotāji, kuri veidoja šo pozitīvi tradicionālo izpratni par Skolotāju. Protams, pasniedzēji augstskolās, arī grāmatu autori, literatūra, kas visvairāk veidojuši manu uzskatu sistēmu un vērtību modeli.
Pati dzīve, vide, kurā esi nokļuvis,  ir  lielākais skolotājs.  Ļoti agri nokļuvu kvalitatīvā kultūras vidē. Darbs bibliotēkā ļāva apzināt un kaut daļēji apgūt to milzīgo cilvēces garīgo mantojumu, kas apkopots grāmatās. Savukārt, darbs pašvaldības kultūras institūcijās deva iespēju  iepazīt  kultūrvidi, radošus cilvēkus, kultūras mantojumu gan mūsu novadā, gan Latvijā, arī starptautiskā vidē.     
Kāda ir Jūsu mīļākā grāmata? Ja tās ir vairākas, nosauciet mīļākos autorus un literatūras žanrus.
Esmu lasījusi ārkārtīgi daudz. Tā ap 30 gadiem biju „tikusi galā” ar nozīmīgākajiem pasaules klasiķiem - Tolstoju, Dostojevski, Zolā, Draizeru, Lāgerlevu, Hamsunu. Caur Balzaka un Zolā darbu pasauli iepazinu Franciju un Parīzi šķiet vissīkākajās detaļās. Laikā, kad lasīju šos autorus, pat sapņos nevarējām cerēt, ka jelkad apmeklēšu savu iemīļoto romānu varoņu zemes un pilsētas. Tāpēc tagad, braucot uz kādu valsti, vienmēr mēģinu iepriekš izstudēt vietu vēsturi, ar kādu rakstnieku vai mākslinieku vārdiem saistās šīs vietas. Man aizvien ir būtiski izjust šo vietu dabu caur kāda romāna varoņa vai mākslinieka sajūtām.  
Šobrīd lasu mazāk, bet kāds romāns vienmēr ir pa rokai. Novada Kultūras centrā Inta Uškāne ir izveidojusi tādu nelielu grāmatu plauktu, kurā tad apmaināmies ar jaunāko literatūru. Ar aizrautību šeit esam izlasījuši Jū Nesbē un Stīga Lārsona Millennium sērijas detektīvromānus. Šobrīd lasu afgāņu rakstnieka Hāleda Hoseinī romānu „Tūkstoš sauļu mirdzums". Gan šis darbs, gan iepriekš lasītais šī paša autora „Pūķa ķērājs” neparasti iejūtīgi atklāj vienkāršo cilvēku skarbos likteņus Austrumu pasaules „karstajos punktos”.
Raiņa jubilejas gadā nākas atkal un atkal ielūkoties kādā no izcilā dzejnieka Kopoto rakstu sējumiem. Nebeidzu lepoties, ka Raiņa romānā dzejoļos „Dagdas piecas skiču burtnīcas”, kas tapis Šveices emigrācijā, kur dzīve svešumā vedinājusi domāt par pagātni, dzimteni, tēva mājām, ir nodaļa „Vienīgā aina”, kas veltīta Berķenelei. Tas apliecina, cik izcila un iedvesmojoša ir šī vieta, kuru pats dzejnieks ir ierakstījis Latvijas kultūrvēsturē. Lasāmo grāmatu  plauktā ir arī tikko  iznākusī  grāmata  ar Raiņa un māsas Līzes saraksti „Sirdsmīļo brālīt!”, kur uz  vēstulēm  lielākoties  ir Berķeneles adrese.


Pastāstiet par lietām, kas Jūs iedvesmo.
Visvairāk mani  iedvesmo  ceļojumi.  Jebkuru braucienu, pirmkārt, uztveru kā iespēju uzzināt kaut ko jaunu, visu vēroju ar domu, vai tas derētu mūsu videi, kā tas darbotos pie mums.
Iedvesmas avotus rodu gan žurnālos, grāmatās un televīzijas raidījumos. Regulāri sekoju LTV 1 raidījumam „Latvija var”, kas stāsta par uzņēmīgiem cilvēkiem mūsu valstī. Laba teātra izrāde iedvesmo, īpaši vēroju un novērtēju režisora darbu.  

Ļoti iedvesmojošs ir novada domes organizētais konkurss „Mana dzīves vide Daugavpils novadā”, kurā braucam pa novada pagastiem, vērtējam lauku māju, iestāžu un uzņēmumu sakoptību. Tik daudz sakārtotu īpašumu, lauku māju, kas slīgst ziedu stādījumos un bagātos dārzos, saimnieku un saimnieču zināšanas un darba mīlestība – tas aizkustina, iedvesmo un sniedz lielu cerību nākotnei.   

Kā ir iespējams Jūsu darbā sadalīt savu laiku, kā tiek noteiktas prioritātes?
Kā jau visi vadītāji, savu laiku plānoju.  Gada griezumā stingri turamies pie labi izstrādāta Kultūras pārvaldes darba plāna. Kultūras pārvaldei ir vairākas struktūrvienības. Gatavojoties pašvaldības budžetam, pārskatām savas infrastruktūras stāvokli, piedāvājam idejas radošajam procesam, amatierkolektīvu attīstībai, tā top gada plāna pirmā redakcija un atbilstoši izdevumu tāmju plānojumi, kurus, pēc novada budžeta apstiprināšanas, atkal koriģējam atbilstoši saņemtajam finansējumam. Kā prioritāras šobrīd virzām aktivitātes, kas saistītas ar ES projektu izpildi - Lauku attīstības programmas projekti  Slutišķos un Berķenelē  jāpabeidz līdz  augustam.  Steidzinām arī lielāko iepirkuma procedūru sagatavošanu. Gada sākums piedāvā vairākus projektu konkursus, kuru iespējas šobrīd cenšamies apgūt un aktīvi ģenerējam idejas un rakstām projektu pieteikumus gan Valsts Kultūrkapitāla fondam, gan ES programmai „Eiropa pilsoņiem”. Aktīvi virzām uz priekšu mūsu lielākā gada pasākuma - Latgales reģiona deju svētku sagatavošanu. Kultūras pārvaldē patiešām ir augsti profesionāla komanda, varu paļauties uz katru no darbiniekiem šo plānu izpildē.


Kāda, Jūsuprāt, ir Daugavpils novada kultūras telpa?
Mums ir 19 pagasti, kur katrā ir vismaz viens kultūras darba organizators un bibliotēkas vadītājs. Mani ļoti iepriecina, ka pagastu kultūras darba organizācijā ienāk jauni darbinieki, kuri ienes jaunas idejas un prot veidot labu komunikāciju ar vietējo sabiedrību. Mums ir spilgti latgaliskās identitātes kultūras paraugi, tās ir gan mūsu folkloras kopas,  etnogrāfiskais ansamblis „Vabaļis”, Tautas muzikantu saiets Vaboles pagastā, Jaunās mūzikas festivāls “Muzykys skrytuļs” Līksnā, Skrindu dzimtas muzejs. Mūsu novada lielā vērtība ir vecticībnieku garīgās un sadzīves kultūras mantojums. Esam lepni, ka pratām piesaistīt līdzekļus ES Lauku attīstības programmas projektā Slutišķu mājas atjaunošanai, un tā patiešām būs vēsturiskā izpētē balstīta vecticībnieku lauku sētas rekonstrukcija. Krievu un citu mūsu novadā dzīvojošo tautu kultūras identitāte varētu būt tas resurss, kas darītu spilgtāku mūsu kultūrvidi.  


Mūsu novads ir  lauku teritorija  ar skaistām ainavām,  kuras rotā dievnamu torņi un vēl saglabājusies tradicionālā koka apbūve. Patiesībā, teritorija kā brīvdabas muzejs, kur  vērtības ir ik uz soļa. Pie mums ir daudz  tradicionālās kultūras zīmju un cilvēku ar amata prasmju zināšanām. Kultūras plānošanā esam ietvērusi   lauku radošo teritoriju  attīstību, kas mūsu novadam  būtu ļoti atbilstoša.  


Kultūra vienmēr ir bijusi un ir viena no sabiedrisko mediju satura prioritātēm. Kas, Jūsuprāt, būtu jāatspoguļo medijos par Daugavpils novada kultūru?
Domāju, ka kultūras process tiek labi un arī pozitīvi atspoguļots gan vietējos, gan centrālajos medijos. Mediji patiesībā ir milzīgs informatīvs atbalstītājs mūsu norisēm un pasākumiem, kas nodod mūsu kultūras ziņu sabiedrībai. Es ļoti augsti vērtēju laikraksta „Latgales Laiks”, TV Dautkom, arī Latvijas Radio reģionālās korespondentes S. Smagares ieguldījumu kultūrvides attīstībā, kuri nesavtīgi, bez atlīdzības sniedz ieskatus mūsu novada kultūras dzīves norisēs. Priecājos, ka ar Daugavpils novada Vēstīm esam vienojušies par nozīmīgu novada kultūrvēsturisku vietu, personu un notikumu atspoguļošanu izdevumā. Kultūras darba organizācijā Kultūras pārvalde lielu uzmanību pievērš novada kultūras darbinieku prasmēm veidot komunikāciju ar medijiem un sabiedrību, kā sagatavot paziņojumus presei, kā izplatīt informāciju, mācām fotografēšanas pamatus.
Domāju, ka mediji varētu vairāk uzmanības pievērst mūsu novada cilvēku dzīves stāstiem, viņu amatu prasmēm, citām unikālām zināšanām. Mani ļoti uzrunā jaunā fotomākslinieka Reiņa Fjodorova stāsti tekstos un fotogrāfijās. Novada dome ir atbalstījusi viņa fotoizstādi par Aglonas svētceļniekiem, kura bija skatāma Raiņa mājā Berķenelē. Šie fotostāsti ir publicēti preses izdevumos, Interneta vietnēs un tādā ļoti patiesā un vizuāli izteiksmīgā fotorealitātē  sniedz vēstījumu  par cilvēku un notikumu.
Kultūra un tās produkti ir spilgti un izteiksmīgi, tāpēc tas, ko visbiežāk sagaidu no medijiem – šo prasmi sniegt atbilstošu vizuālu notikumu attēlojumu. Laba fotogrāfija par kultūras norisi vai mantojuma objektu aizvien ir liels retums.   

Kādas ir Daugavpils novada kultūras pērles?
Tādā tiešā redzamā veidolā pērle ir Vecsalienas muižas pils. Patiešām gleznaina pasaku pils, būvēta 19.gs., labi saglabājusies. 2014. gadā iekļauta valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Šogad novada dome ir piešķīrusi finansējumu, lai  varētu  uzsākt pils jumta rekonstrukcijas projektu.

Raiņa māja Berķenelē ir novada lepnums, tāpat Novada kultūras centrs. Bet, ja runājam līdzībās, tad  pērles ir tās, kuras  drosmīgi pērļu zvejnieki meklē  dziļos upju vai jūru ūdeņos.  
Arī kultūras darbs ir nepārtraukts pērļu meklēšanas process, kur dažkārt ilgi jāpēta un jāpierāda lietu apslēptais spožums.