Intervija ar deputāti: Ingrīda Avdejeva

Daugavpils novada domes sēdē 13.novembrī domes deputātu sastāvā notika izmaiņas – deputātes Janīnas Kursītes, kura tika ievēlēta domē no „Latgales partijas” un tagad ir XII Saeimas deputāte, vietā domē strādā Ingrīda Avdejeva, kurai pašvaldību vēlēšanās „Latgales partijas” sarakstā ir 3.vieta. Jau ir pagājis mēnesis kopš deputāta darba gaitu uzsākšanas. Līdz ar to rubrikā „Iepazīšanās ar deputātu” piedāvājam interviju ar Daugavpils novada domes jauno deputāti, Ambeļu pagasta iedzīvotāju, zemnieku saimniecības „Kalni” direktori rīkotāju, firmas (IK) „Kalnavoti” īpašnieci, divu bērnu māti un viena mazbērna omīti Ingrīdu Avdejevu. Viņa novada deputāta amatā ir pirmo reizi – ir bijusi Ambeļu pagasta deputāte divus sasaukumus. Novada domē Ingrīda strādā divās komitejās – Finanšu un Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejā.

Nu jau apritēja mēnesis – notika 3 domes sēdes. Kādas sajūtas?

Sākumā viss ir jauns. Kaut arī biju Ambeļu pagasta deputāte, bet pagasts paliek pagasts - šeit viss ir lielāks, ir lielāka atbildības sajūta, pieauga atbildība cilvēku priekšā, jo viņi gaidīs rezultātus, gaidīs savu lūgumu izpildīšanu. Sava darba specifikas dēļ es ļoti daudz saskaros ar cilvēkiem, es zinu gandrīz visu Ambeļu pagasta iedzīvotāju vēlmes, problēmas. Manas dzīves moto – ja vari ko mainīt, dari to. Un mums ir daudz kas jāmaina. Paliek tukši lauki – ar katastrofisku ātrumu. Cilvēku nav – viena māja pamesta, otrā, trešā... Aizbrauc jaunatne. Ļoti sāpīgs pagastā ir apgaismojuma jautājums.

Mums ir ļoti pretimnākošs pagasta vadītājs Sandris Kusiņš, ļoti komunikabls cilvēks. Domāju, ka mēs sastrādāsimies un kaut ko kopā mēģināsim lietas labā darīt. Pagastā jau ir daudz kas izdarīts – atvērta ļoti jauka un skaista pludmalīte, labiekārtots avots. Ir bērnu laukumiņš, atvērta Ambeļu skreine. Mums ir ļoti skaists parks, ko savulaik veidoja dārznieks Jānis Rubenis.

Kā ienācāt politikā? Ar kādu mērķi balotējāties novada domē?

Arī šajā sfērā Kad Janīna Kursīte ielūdza „Latgales partijā”, es, aizbraucot uz Rēzeknē notikušo semināru, piekritu. Mērķis bija – palīdzēt cilvēkiem uzlabot savu dzīves vidi. Politiskās pieredzes man nav daudz – pēdējos divos sasaukumos pildīju pagasta deputātes pienākumus.
    
Arī šajā sfērā darbojos pēc principa - ja vari ko mainīt, dari to. Kas ir manās spējās, ko varu izdarīt, ko spēšu izdarīt, to arī darīšu. Jūtu atbildību cilvēku priekšā, centīšos risināt sociālos jautājumus, lai palīdzēt pensionāriem un maznodrošinātiem.

Tas, ka kļuvu par novada deputāti, bija negaidīts pavērsiens. Man piezvanīja Janīna Kursīte. Es viņu apsveicu ar ievēlēšanu Saeimā, un tad, kad viņa mani apsveica, es nevarēju saprast – ar ko. Man tas pat prātā neienāca līdz tam brīdim.  

Strādājot domē, gribu ja ne atgriezt cilvēkus uz mūsu pagastu, tad vismaz noturēt tos, kas ir palikuši. Strādāt tā, lai jaunatnei būtu interesanti šeit atgriezties, strādāt, maksāt nodokļus, tad arī pagasts plauks. Gribas, lai cilvēkam būtu omulīgi, labi un patīkami dzīvot pagastā, atgriezties atpakaļ, lai šeit būtu kaut kāds iztikas avots.

Kad tikko ienācāt politikā, nebija vilšanās sajūtas?

Nē. Domē ir ļoti patīkama, labvēlīga un mājīga atmosfēra. Jāsaka, ka Janīnai Jalinskai izdevies kolektīvu saliedēt. Nav nekādas dziļās opozīcijas, komanda ir vienota – jautājumu tiek risināti kopīgi. Nav nekādu stresu – strādāt ir patīkami.

Strādājot domē, biežāk pētu likumdošanu, lai būtu lietas kursā. Jautājumus izskatām nopietnus, un gatavojoties, sēžu un pētu, iedziļinos tajos.

Kā reaģēja ģimene?

Ar sapratni, palīdz, nepieciešamības gadījumā uzņemas mājas darbus.

Kādas sfēras Daugavpils novadā, Jūsuprāt, ir prioritārās?

Uzskatu, ka vairāk uzmanības ir jāveltī cilvēkam, jaunatnei un pašiem neaizsargātākiem – pensionāriem, viņu problēmām. Aizpagājušajā gadā, piemēram, bija viens ļoti drausmīgs gadījums, kad cilvēks ziemā salauza kāju un netīrīto ceļu dēļ nevarēja nekur tikt, un pie viņa nevarēja tikt klāt. Uzskatu, ka ir jāpadomā par cilvēku un jābūt mazliet tuvāk cilvēkam, jātīra arī mazos ceļus laiku pa laikam. Arī ar malku jāpalīdz. Varbūt varētu reorganizēt tā saucamo simtlatnieku darbu lietas labā. Es negribu teikt, ka nekas netiek darīts. Nāk un palīdz pensionāriem, bet tomēr ir kaut kā šis darbs jāsabalansē. Es bieži saskaros tieši ar šiem jautājumiem – tā ir mana darba specifika, cilvēkiem ir mans telefona numurs.

Ļoti svarīgs jautājums – ceļi. Veicināt uzņēmējdarbību, mudināt jaunatni atvērt jaunus uzņēmumus. Pašvaldībai ir arī jāsadarbojas ar zemniekiem, lopkopjiem, lai katrs nebūtu savā čauliņā – darīt darbus kopā.

Jūs atbalstāt „simtlatnieku” programmu?

Tā ir vienīgā dzīves iztika tiem, kam liktenis pagriezis muguru. Vajag cilvēkiem palīdzēt, jo laukos strādāt nav kur. Cik tad vajag darbinieku fermās, piemēram? Darbam ar tehniku ir vajadzīgi vairāki cilvēki, bet ko darīt sievietei? Kā uzturēt bērnus, kā dzīvot pašai?

Pārsvarā deputāti ir vīrieši. Vai Jums, kā sievietei, ir smagi strādāt par deputāti?

Sievietei ir mājas darbi, kaut gan vīrietim arī savi darbi mājās ir. Domāju, ka ir vienādi – gan sievietei, gan vīrietim. Mājās atbalsta. Pie tam sievietei strādāt vīriešu kolektīvā ir vieglāk, nekā tīri sieviešu kolektīvā. Kaut gan, kad ir labvēlīga atmosfēra un pats esi pozitīvi noskaņots, tad vienalga, kāda kolektīvā tu strādā. Šeit ir normāla darba atmosfēra.

Pastāstiet par savu ģimeni, lūdzu.

Vīrs Pjotrs ir zemnieku saimniecības „Kalni” īpašnieks. Dēls Vadims dzīvo Daugavpilī, bet Ambeļos nodarbojas ar graudkopību. Viņš pabeidza Daugavpils Universitātes Sporta nodaļu, bija Latvijas čempions vieglatlētikā - sprintā, piedalījās Jaunatnes Olimpiskajās spēlēs Pekinā. Taču sāka palīdzēt tēvam un sāka nodarboties ar zemi – viņam tā ir sirds lieta. Uzvarēja pirmā izglītība – vispirms viņš pabeidza mehanizācijas nodaļu tehnikumā. Meita Viktorija mācās Špoģu vidusskolā un pagaidām vēl nav izlēmusi, kur ies tālāk. Mazdēlam ir 8 gadi un viņš arī nodarbojas ar sportu – ar futbolu. Pateicoties mazdēlam, mēs visi spēlējam futbolu. Kad viņš atbrauc ciemos, es stāvu vārtos.

No kādas ģimenes Jūs nākat?

Tēvs bija kultūras darbinieks. Mamma bija mājsaimniece un audzināja trīs meitas. Tēvam ļoti gribējās, lai es mācītos mūziku un atdeva mani mūzikas skolā. Vecāki ieaudzināja mīlestību pret dabu, savu dzimto pusi, laukiem, cilvēkiem. Vecāki bija stingri, pieradināja pie darba – ravējām dārzu, kasījām un vācām sienu, slaucām govis, un, tā kā mēs bijām tikai meitas, iemācīja arī strādāt ar dakšām, art ar zirgu. Ieaudzināja labvēlību, izpalīdzību, dzīvesprieku, optimismu, savstarpējo cieņu – tas viss ļoti palīdz dzīvē. Es atceros no bērnības, ka mēs ļoti draudzīgi dzīvojām savā starpā kaimiņos – mums bija viena aka un viena pirts uz piecām mājām, vienmēr viens otram palīdzējām. Un savus bērnus arī ar vīru mācām gan strādāt, gan cienīt vienam otru ģimenē.

Pastāstiet par savām darba gaitām.

Piedzimu, izaugu un arī tagad dzīvoju Ambeļos, mācījos Ambeļu pamatskolā, Špoģu vidusskolā, mācījos vokālajā mūzikas skolas nodaļā, tad Daugavpils pedagoģiskajā institūtā Filoloģijas fakultātē, nesen saņēmu vēl vienu diplomu – kad man bija 50 gadi, pabeidzu TSI (Transporta un sakaru institūts). Sagribējās kaut ko dzīvē pamainīt, uzzināt kaut ko jaunu. Sākumā bijis ļoti bail, domāju, ka nepavilkšu, taču izrādījās, ka viss ir labi un viss sanāca, un es tagad esmu transporta loģistikas speciāliste ar zināšanām ekonomikas novirzienā. Visas zināšanas tagad izmantoju savā zemnieku saimniecībā, darbā, gan grāmatvedībā – paplašināju savu redzesloku arī šajā nozarē.

Pirmā darba vieta bija arī Ambeļos – strādāju Ambeļu pamatskolā par pionieru vadītāju, vēlāk ilgāku laiku strādāju Ambeļos par bērnudārza vadītāju. Pārmaiņu laikā palika maz bērnu un bērnudārzu aizvēra, nācās uzsākt individuālo darbību. Dibinājām savu firmu - zemnieku saimniecību „Kalni”, kur es strādāju par direktori rīkotāju. Vīrs ar dēlu sāka vairāk nodarboties ar zemkopību un es nodibināju savu firmu (IK) „Kalnavoti” un nodarbojos tajā gan ar lauksaimniecību, gan ar tirdzniecību.

Un nebija vēlmes aizbraukt no Ambeļiem?

Pat prātā neienāca.

Vai Jums ir kāds sapnis?

Kādreiz es sapņoju aizbraukt uz Kanāriju salām un es aizbraucu. Tagad gribu uz Maurīciju salām (smaida – autora piezīme). Ja nopietni, tad gribu, lai būtu laba veselība un ilgus gadus būt noderīgai cilvēkiem, ģimenei, bērniem un mazbērniem.

Pēc dabas man ļoti patīk ceļot, uzzināt kaut ko jaunu, sazināties ar cilvēkiem, būt kopā ar jaunatni – esmu ļoti komunikabla. Manas dzīves moto, kā jau teicu,- „ja vari ko mainīt, dari to”. Un mums ir daudz kas maināms. Izprast, palīdzēt, nākt pretī cilvēkiem.

Jums patīk gatavot ēdienus?

Jā, gatavot patīk, it sevišķi tad, kad visi sabrauc kopā. Kad sākas Ziemassvētku laiks, ar mazdēlu vienmēr cepam piparkūkas. Visiem garšo saceptā vistiņa. Kā to gatavot, mācīju savus kolēģus. Vistiņu sarīvējam ar adžiku, zem ādiņas sabāžam ķiploka daiviņas un lai pastāv kādu laiciņu. Uz pannas izbērt kilogramu sāls un nolikt uz tās vistu un cept. Kad paliek brūna, uztriept uz tās majonēzi un vēl nedaudz pacept.

Tikai sālīšana un konservēšana – nav mana nodarbe. Es vāru ievārījumus un saldēju ogas un dārzeņus.

Kur Jūs smeļaties enerģiju?

No dabas, no zemītes. Atbraucot mājās, aizeju pie puķītēm, pie ezera, strādāju dārzā, klausos mūziku. Patīk pastaigāties un vērot mūsu skaisto dabu, ceļot. Izmantoju ēteriskās eļļas – gan veselībai, gan labsajūtai – palīdz relaksēties. Es vispār nelietoju nekādas ķīmijas, medicīniskos preparātus – veselīgi ēdieni, zāļu tējas, eļļas. Kad nāk rudens, man ļoti gribās zīmēt – mans tētis ļoti labi zīmēja.

Mūsu ģimenei ļoti patīk ceļot, un ik gadu, oktobrī-novembrī obligāti kaut kur braucam.

Kādas aizraušanās padara Jūsu dzīvi krāšņāku?

Dziedu tautas dziesmas „Speigā”, ļoti patīk adīt – adu gan džemperus, gan zeķītes – it īpaši ziemā, jo ir vairāk laika. Apsēžos pie kamīna un adu. Aizraujos ar psiholoģiju.

Vai nebija gadījumi, kad Jūs apturēja un sodīja ceļu policija?

Man īpaši nepatīk braukt pie stūres, taču operativitātei tas ir nepieciešams. Policija nav apturējusi ne reizes. Es ļoti kārtīgi braucu. Kur ir ātrumu ierobežojošā zīme 50, es braucu ar ātrumu 50 km stundā.

Vai visi bērnības sapņi ir piepildījušies? Ja būtu tāda iespēja, ko Jūs savā dzīvē mainītu?

Es gribēju kļūt par juristi, taču tēva vārds bija likums (viņš pateica „Es gribu tevi redzēt uz skatuves”), un es aizgāju mācīties mūziku. Bet es nenožēloju. Esmu diplomētā operas dziedātāja. Biju vinnējusi arī konkursos.

Domāju, ka dzīvē neko negribētu mainīt.

Ar ko Jūs lepojaties Daugavpils novadā?

Mums ļoti daudz skaistu vietu, jauki cilvēki. Lepojos ar mūsu Ambeļu iedzīvotāju Vitu Rūtiņu, Daugavpils novada domes Attīstības nodaļas vadītāju. Viņa raksta daudz projektus, lai mūsu novads kļūtu vēl krāšņāks un pievilcīgāks. Un vēl viņa ir ļoti labs un patīkams cilvēks. Ir pasākumi, ar ko varam lepoties, piemēram, „Augšdaugava”, ir arī vēsturiskas vietas - tādas kā Berķenele.

Ar Ingrīdu Avdejevu sarunājās Irina Jegorova