Nataļja Škutāne: „Sociālais darbs ir svēta misija”

Kāda ir sociālā darbinieka misija un galvenie uzdevumi, kā palīdzēt sociāli mazaizsargātajiem iedzīvotājiem un padarīt viņu ikdienu gaišāku? Par visu šo un daudz ko citu, mūsu šomēnes sarunā ar Naujenes sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības centra vadītāju Nataļju Škutāni.

Nataļja Škutāne 2014.gadā, kopā ar 24 citiem Daugavpils novada izcilajiem sava darba darītājiem, ir apbalvota ar Daugavpils novada domes Atzinības rakstu.

Nataļja Škutāne nāk no Ilūkstes novada, pabeigusi Ilūkstes 2.vidusskolu, pēcāk absolvējusi Daugavpils Pedagoģisko Institūtu un ieguvusi ekonomista izglītību, taču vēlāk sekojusi savai sirdsbalsij, Vadības un sociālā darba augstskolā "Attīstība" ieguvusi augstāko profesionālo sociālā darba izglītību un maziem solīšiem ir pietuvojusies savam sapnim – palīdzēt cilvēkiem, kuriem šī palīdzība visvairāk nepieciešama.
Nataļja Škutāne sociālo darbu Naujenes pagastā veic vairāk kā 6 gadu garumā, vada savu sociālo darba speciālistu kolektīvu sociālajā centrā. Nataļja visas savas darbinieces mīļi sauc par „savām meitenēm” un ir laimīga, ka viņai uzticēta kompetentu speciālistu kolektīva vadīšana.

Naujenes pagasta iedzīvotāji raksturo viņu kā precīzu, objektīvu un saprotošu. Izmantojot savas profesionālās zināšanas, viņa strādā ar dažādām iedzīvotāju grupām - bērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un veciem cilvēkiem. Nereti no viņas puses tiek sniegti vairāki racionāli ieteikumi pārskatu veidošanā un aprūpes organizēšanā.

Lai arī bērnībā Nataļja ir sapņojusi kļūt par sākumskolas skolotāju, vēlāk sekojusi savam dzīves aicinājumam – palīdzēt cilvēkiem.
Nataļja Škutāne: „Toreiz, kad pabeidzu vidusskolu, valstī nebija nedz labdarības fondu, nedz labdarības akciju, neatceros, ka būtu pastāvējis tāds jēdziens kā „labdarība”. Un tad es sapratu, ka nekur īsti arī nemāca, kā strādāt ar sociāli mazaizsargātajiem iedzīvotājiem. Netika veidotas arī šādas darba vietas. Tāpēc aizgāju studēt uz tikko kā Institūtā atklātu – Socioloģijas un ekonomikas nodaļu. To es pabeidzu un ieguvu ekonomista kvalifikāciju. Un vēl viena likteņa sakritība – kad studēju ekonomistos, kopā mācījos ar 3 meitenēm, kas arī bija no rajona. Toreiz Daugavpils rajona padomē, priekšsēdētāja Jāņa Geibas vadībā, ar mums tika noslēgti līgumi un mums maksāja stipendiju. Līgums paredzēja, ka, absolvējot Institūtu, mums tiks nodrošinātas darba vietas. Bet mainījās politiskā situācija valstī un mēs palikām nevajadzīgi. Bet tā nu sanācis, ka tagad vienalga strādāju Daugavpils novada pašvaldībā, bijušā rajona teritorijā.”.

Kad sākās Jūsu darbs sociālajā lauciņā?
Pēc Augstskolas es dzemdēju savu pirmo dēlu, pēc tam kādu laiciņu pastrādāju ar sociālo darbu nesaistītās nozarēs un pēc otrā dēla piedzimšanas pēc gada piedalījos konkursā  Naujenes pagasta padomē grāmatveža amatam. Darba intervijas laikā toreizējā padomes priekšsēdētāja Vasilisa Pudovkina mani paaicināja uz sociālo centru par konsultanti. Toreiz man nebija ne jausmas, ka ir tāds sociālais centrs, kur attiecīgajai cilvēku kategorijai tiek sniegti tik ļoti nepieciešamie pakalpojumi. Pēc pus gada man piedāvāja kļūt par dotā centra vadītāju. Un šajā amatā es esmu jau sešus ar pusi gadus. Šajā ēkā šis centrs pastāv jau 11 gadus.

Cik smagi ir bijuši pirmie darba mēneši?
Pirmie pieci mēneši bija sarežģīti. Laikam kā jau jebkurā darbā tas pats sākums. Neteikšu, ka bija grūts, bet saspringts laiks. Vajadzēja ieiet pareizajās sliedēs, iepazīt darbu, saprast, kas ir sociālais darbs. Uzreiz iestājos augstskolā „Attīstība”, lai iegūtu sociālo izglītību.


Tātad tagad Jūs jau varat droši vērtēt un teikt, kas un kāds ir sociālais darbs.
Protams! Sociālais darbs – tā ir svēta misija. Šajā darbā vajag ne tikai vērtēt ģimeņu ienākumus un piešķirt nepieciešamos pabalstus, bet arī ar labu attieksmi un siltu sirdi pieiet daudz, daudz sarežģītākiem jautājumiem. Daudzreiz vajag palīdzēt ar labu vārdu un padomu. Ne visi nāk pēc pabalstiem, citi nāk pastāstīt par to, kas uz sirds, par ko daudzreiz ir tik grūti runāt un ko ne visi sapratīs. Svarīgs ir atbalsts. Cilvēkiem paliek vieglāk, tāpēc varu teikt, ka šis darbs prasa ļoti lielu fizisku un emocionālu spēku.

Kā sevi iedvesmot? Pastāv vairāki riski Jūsu darbā, pastāstiet par tiem.
Jā, viens no tiem ir profesionālā izdegšana. Es arī pati to jūtu. Mūsu darbs ir saistīts ar problēmām, sāpi. Jāstrādā ar tiem cilvēkiem, kas dzer, ar vecākiem, kas nepilda savus pienākumus. Ļoti reti cilvēki nāk ar labām emocijām. Kas man tādos brīžos palīdz? Protams, tā ir mana ģimene, mans vīrs un bērni. Un arī tie cilvēki, kurus satieku savā dzīvē. Tie ir labi cilvēki – viņi mani mīl un atbalsta. Un sociālā darbinieka misija ir nest gaismu un siltumu cilvēkiem, dot ticību un cerību, palīdzēt un atbalstīt. Tas ir galvenais.

Nataļja ir uzrakstījusi un realizējusi vairākus projektus izmantojot NVO iespējas bezdarbnieku nodarbinātībā, vecu cilvēku aprūpē. Aktīvi darbojas Latvijas Sarkanā Krusta pasākumos, palīdz arī organizēt tos.
Vienā no projektiem mēs iesaistījāmies kā biedrība. Šim mērķim es dibināju biedrību „Labie darbi savam novadam”. Projekta ietvaros bija iespēja nodarbināt personas ar īpašām vajadzībām uz veselu gadu. Viņu atalgojums bija lielāks par minimālo algu valstī. Toreiz darbā tika pieņemti trīs aprūpētāji, tika maksāti visi sociālie nodokļi. Šis projekts bija patiesi liels sasniegums, jo devām iespēju strādāt tiem, kuri valstij nebija vajadzīgi...Vēl viens projekts - „Sadosimies rokās līdzcilvēku palīdzībai un aprūpei” - bija realizēts sadarbībā ar Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils un Ilūkstes novadu izpildkomiteju. Tas bija saistīts ar aprūpes mājās pakalpojumu sniegšanu visā Latgales reģionā (Ilūkste, Daugavpils, Krāslavas, Rēzeknes un Ludzas novadā). Projektā bija iesaistīti 160 aprūpējamie. Projekta laikā man vajadzēja tikties ar katru aprūpējamo, uzzināt par viņu problēmām, katru mēnesi braucot pa novadiem un vērojot sociālo aprūpētāju darbu. Aprūpētājiem tika organizētas speciālas apmācības, aprūpējamām personām notika lekcijas. Kā arī aprūpētājiem un sociālajiem aprūpētājiem bija supervīzijas. Arī šis projekts bija ļoti veiksmīgs. Protams, gribētos, lai šādi projekti turpinātos, jo mēs sniedzam palīdzību cilvēkiem, kas paši nespēj sevi aprūpēt.

Kādas iespējas būtu šādus projektus turpināt?
Idejas mums ir. Ja vien būs iespēja pieteikties šādiem projektiem, mēs to darīsim. Gribētos, lai projektā tiktu iekļauts Daugavpils novads, jo koordinēt vairākus projektā iesaistītos novadus ir diezgan grūti.

Vai ir kādi citi Latvijas Sarkanā Krusta projekti, kuros piedalījāties?
Jā, mūsu Dienas centra seniori piedalījās projektā „Mūža atvasara”. Projekta ietvaros mūsu Dienas centra deju kolektīvam „Smaids” tika sašūti jauni tērpi. Notika dažādas nodarbības, radošās darbnīcas u.c.

Nosauciet pagasta aktīvākos asins donorus.
Vismaz reizi pusgadā mūsu centrā notiek asins donoru diena un katru reizi tajā piedalās 40-60 asins ziedotāji. Ļoti aktīvi donoru kustībā iesaistās Naujenes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Miglāne ar vīru Jāni, mūsu sociālā darbiniece Vera Pilate, Naujenes policijas iecirkņa darbinieki - Aldis Kokins, Vasīlijs Markovs, arī daudzi sociālā centra klienti, arī pagasta pārvaldes darbinieki, mūsu grāmatvedes.

Ja mēs runājam par Labdarības akcijām, kas ir kļuvušas ļoti populāras pēdējos gados. Kāds ir Jūsu redzējums uz tām?
Uz labdarību es skatos ļoti pozitīvi. Katru mēnesi es pati zvanu uz labdarības tālruni, jo sirds sāp par slimiem bērniem. Ziedojot naudu, mēs varam viņiem palīdzēt kļūt veseliem. Mūsu centrs vienu gadu rīkoja labdarības akciju – skolas somu. Bet ņemot vērā to, ka uz sociālo centru nāk trūcīgie cilvēki, mēs neieguvām īpaši daudz ziedojumus no iedzīvotājiem. Bet mēs labprāt pieņemam ziedojumus no citiem, kas vēlas to darīt. Bieži mums atved mantas, apģērbu, arī mēbeles, sadzīves priekšmetus. Un tādu cilvēku patiešām ir daudz. Pagrabstāvā mums ir noliktava, kur mēs šīs mantas uzlabojam, līdz tās nonāk pie trūcīgajiem. Ziedojumi tiek saņemti arī no Sarkanā Krusta, palīdz arī draudze.

Kādi pakalpojumi naujeniešiem tiek sniegti Sociālajā centrā?
Pirmkārt, mēs sniedzam maksas pakalpojumus mūsu iedzīvotājiem. Pagrabstāvā mums ir ierīkotas dušas telpas, ceturtdienās un piektdienās var apmeklēt arī pirti. Divus gadus atpakaļ pirts un dušas telpas ir izremontētas LAD projekta ietvaros. Šī paša projekta ietvaros mēs iegādājāmies arī veļas mazgājamo mašīnu. Visi maksas pakalpojumi trūcīgajām personām ir bez maksas. Ir atvieglojumi pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Un uz trenažieru zāli var nākt bezmaksas visi, kas vēlas. Arī trenažieru zāle ir atjaunota projekta ietvaros, mums ir 5 jauni trenažieri. Pie mums ir arī frizētavas telpa, kurā frizieris apmeklētājus pieņem katru trešdienu. Un friziera pakalpojumus te uz vietas var saņemt par puscenu. Katru trešdienu mēs izsniedzam humāno palīdzību trūcīgajiem un maznodrošinātajiem iedzīvotājiem.

Pastāstiet par Dienas centru.
Kad es atnācu strādāt uz centru, Dienas centrs jau funkcionēja, taču laika gaitā mēs ienesām te izmaiņas. Ar idejām ir palīdzējušas manas darbinieces. Un pārvaldes vadītāja šīs idejas atbalstīja. Tā mums izveidojās deju kolektīvs „Smaids”, vokālais ansamblis „Cerība”, teatrālais pulciņš, rokdarbu pulciņš un vingrošanas pulciņš ar fizioterapeitu. Katram pulciņam ir savs vadītājs, kuru darbs tiek apmaksāts no Sociālā dienesta līdzekļiem. Visi darbinieki ir Sociālā dienesta darbinieki.

Cik Dienas centrā ir aktīvo senioru?
Tajā ir vairāk par 70 cilvēkiem. Patīkami ir tas, ka mums pievienojas seniori arī no citiem pagastiem – no Višķiem brauc divas personas ar īpašām vajadzībām, nesen par Dienas centra aktivitātēm ieinteresējās ar pensionāru apvienība no pilsētas Križu rajona. Viņi jau bija pie mums ciemos un piedāvāja sadarboties. Gandrīz katru mēnesi centrā notiek kāds pasākums, uz kuru aicinām arī ciemiņus. Ir vairāki tradicionālie pasākumi, par tādu ir kļuvis arī kolektīvu atskaites koncerts, kas notiek maija mēnesī. Ar saviem priekšnesumiem divas reizes gadā braucam arī uz Višķu sociālās aprūpes centru. Ar katru gadu Dienas centra apmeklētāju skaits pieaug un tas priecē. Mēs lietderīgi un veselīgi pavadām savu brīvo laiku. Nesen iegādājāmies nūjošanas inventāru.

Kādi ir Jūsu šī brīža prioritārie uzdevumi, mērķi šim gadam?
Protams, turpināt savu darbu – sniegt atbalstu un palīdzību cilvēkiem. Gribētos iesaistīties arī NVA projektā – valsts subsidētās darba vietas. Pašlaik paskatījos un man patika ideja par zupas virtuvi. Kā pakalpojums, tas mūsu iedzīvotājiem būtu ļoti nepieciešams. Ir jāapsver visi plusi un mīnusi, jāpadomā, kuras telpas varētu tikt izmantotas šim mērķim. Ja mums izdotos, mēs varētu projektā iekļaut arī blakus esošos pagastus – Ambeļus, Višķus u.c.

Arī Naujenes pagastā tiek sveikti apaļo jubileju gaviļnieki. Kādi tie būs šogad?
Šogad sešiem no iedzīvotājiem būs 90 gadi un 26 cilvēki, kuriem paliks 80. Diemžēl pagastā vairs nav palikuši simtgadnieki un tiem, kuriem pāri, bet tādi mums bija. Vēl 3 gadus atpakaļ pagastā dzīvoja divas kundzes, kurām bija 112 un 113 un diviem jubilāriem bija 100.

Jūsu novēlējums Centra klientiem un darbiniekiem.
Katrs ir pats savas laimes kalējs. Noteikti vajag ticēt un cerēt, ka aiz melnās strīpas noteikti būs baltā un tās ceļš būs garāks. Cerība mirst pēdējā un to nesam mēs, sociālie darbinieki.