Olga Kuzmina: „Lielo sapņu piepildījums mani vēl tikai sagaida”

Šomēnes rubrikā „Personība” saruna ar Naujenes kultūras centra vadītāju, folkloras kopas „Rūžeņa” un Naujenes vidējās paaudzes deju kolektīva „Dveina” dalībnieci Olgu Kuzminu. Olga Kuzmina Naujenes kultūras centra darbu un kolektīvu vada salīdzinoši nesen, kopš 2012.gada, taču daudzi kultūras pasākumi, notikumi, radošās darbnīcas un meistardarbnīcas notikušas un notiek, pateicoties viņas pūlēm un uzņēmībai.

Pastāstiet, no kurienes Jūs nākat un kā ceļš Jūs atvedis uz Naujeni?

Esmu dzimusi Daugavpilī, bet līdz otrajai klasei mācījos un dzīvoju Šķeltovā (Šķeltovas pagasts ir viena no Aglonas novada administratīvajām teritorijām tā dienvidrietumos). Un tieši Aglonas puse man ir tuva kopš bērnības. Aglonas novads ir manas mammas dzimtene. Esmu pabeigusi Aglonas internātģimnāziju. Mēs bijām pēdējā klase, kas pabeidza mācības vēl skolas vēsturiskajā ēkā. Pēc tam ģimnāzija tika pārcelta uz Jaunaglonu. Ir žēl, arī tagad, jo Žetonu vakaros nevaram sanākt kopā ar klasesbiedriem skolā, kurā mācījāmies.

Kādas ir spilgtākās bērnības atmiņas?

Bērnībā ļoti daudz nācās strādāt, jo mammai bija sava zemnieku saimniecība. Vasaras man pagāja biešu laukā, ravēšanas darbos, siena pļavā. No vienas puses, tieši tajā laikā ir radies tas darba rūdījums un ieaudzināts darba tikums. Kopām un apstrādājām mammas vecātēva zemi. Bet ar zemi savu tālāko nākotni nesaistīju. Man ļoti patika mācīties, tāpēc arī izlēmu par labu mācībām augstskolā.

Kur studējāt un kad radās domas par nākotnes profesiju?

Iestājos Daugavpils universitātē. Bija domas arī par Rīgas augstskolām, bet nolēmu palikt tuvāk mājām. Iestājos Humanitārās fakultātes vēstures un sociālo zinību programmā. Esmu ieguvusi vēstures un sociālo zinību skolotājas diplomu, vēlāk arī maģistra grādu vēsturē. Bet arī tad es vēl īsti nevarēju pateikt, kas es vēlos būt.

Kāpēc tieši vēsture?

Skolā padevās vairāki priekšmeti, tāpēc izvēlēties vienu bija grūti. Bet daudz bija atkarīgs arī no skolotāja, vēsturi mums pasniedza skolotājs Māris Mikulāns. Kaut gan padevās arī mājturība, zīmēšana, patika ģeogrāfija. Vēlos pateikties savai mājturības skolotājai Valentīnai Kočkerei, jo iegūtās zināšanas un prasmes izmantoju arī šodien, nodarbojos ar rokdarbiem.

Vai darba gaitas sākās uzreiz pēc augstskolas?

Patiesībā pirmā darbavieta man bija skolā, uzkopu ģeogrāfijas kabinetu. Par to saņēmu arī savu pirmo naudiņu. Arī universitātes laikā strādāju, pasniedzu vēsturi Vaboles vidusskolā. Pēc tam saņēmu piedāvājumu strādāt Daugavpils 15.vidusskolā. Tā bija krievu vidusskola, bet tieši tajā laikā sākās izglītības reforma, kas paredzēja pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā visās valsts finansētajās skolās. Tika noteikts, ka visās mazākumtautību vidusskolās klasēs 60 procenti mācību priekšmeti notiks valsts jeb latviešu valodā, bet 40 procenti – attiecīgajā mazākumtautību valodā. Bija grūti. Tas bija tas pārejas posms, kad tiešām bija grūti, īpaši skolēniem. Arī es, pavisam jauna būdama, man bija 23 gadi, tiku tajā sistēmā iekšā. No skolēniem bija liela pretestība un nevēlēšanās pieņemt šos valdības nosacījumus. Bet es ar to tiku galā, jo ar skolēniem sapratos un arī ar krievu valodu man nebija it nekādu grūtību. Bija ļoti labs skolotāju kolektīvs, kas atbalstīja mani. Paldies Gaļinai Petrovai, pie kuras vienmēr varēja griezties un viņa palīdzēja. Un skolā es nostrādāju 5 gadus. Darbs skolā aizņēma praktiski visu brīvo laiku. Vēlējos pamēģināt kaut ko citu. Un kopš 2008.gada sāku strādāt Valsts probācijas dienesta Daugavpils filiālē. Likās, ka spēšu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši strupceļā. Bet ir grūti palīdzēt kādam, kas to nevēlas... Tas bija psiholoģiski smagi. Un tad es atnācu strādāt uz Naujenes kultūras centru.

Un atkal tas bija pavisam kaut kas cits. Vai nebija grūti?

Man ļoti patīk radošs darbs. Strādājot probācijas dienestā, gribējās darīt kaut ko labu un gaišu, un mēs kopā ar citām darbiniecēm sākām interesēties par rotu darināšanu. Tas bija interesants laiks, kad bija jāpasūta materiāls, bija ažiotāža. Tas turpinās vēl arī šodien, tikai nedaudz ir pamainījušās rotu darināšanas tehnikas. Un vēl, ļoti patika fotografēt.

Par hobijiem nedaudz vēlāk... Kā tad viss šeit Naujenē sākās?

Naujenē esmu ieprecējusies un esmu Kraujas ciema iedzīvotāja jau kopš 2007. gada. Man ļoti patīk šejienes cilvēki – ļoti atvērti. Saistīja arī daba un Daugava. Tagad es vairs nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot kur citur. Un kultūras darbs... Sākumā bija grūti iejusties. 2012.gada 5.jūlijā notika festivāls „Baltica”, un Ināra Miglāne piedāvāja uz to aizbraukt kopā ar folkloras kopu „Rūžeņa’’. Pirms tam jau biju dzirdējusi par šo kopu un arī pašai gribējās dziedāt. Iejusties kultūras darbā palīdzēja dažādi semināri, apmācības, kurās labprāt piedalījos. Liels paldies Terēzijai Ūbelei, kas patiešām cenšas piedāvāt daudzveidīgus seminārus. Uzskatu, ka nekad nav par vēlu mācīties, vienmēr jau var iegūt ko jaunu sev. Liels prieks bija par režisores Ainas Jansones semināru „Pasākumu organizēšana”, pēc kuras sāku pavisam savādāk skatīties uz pasākumu organizēšanu kā tādu. Uz to mēs arī ejam. Lai katram pasākumam būtu kāda doma, kas izvijas cauri visam pasākumam un lai to saprot arī pasākuma apmeklētāji.

Kādus seminārus Jūs ar prieku apmeklētu tuvākajā laikā?

Noderētu seminārs par izstāžu menedžmentu. Būtu ar mieru izskatīt jebkuru variantu, kas tiktu piedāvāts. Apmeklēju arī fotogrāfes Džeinas Saulītes foto kursus. Šeit, kultūras centrā, arī mēs organizējām kursus „Fotogrāfēšanas ABC”. Jo nav jau tā, ka mūsu vienīgais uzdevums ir organizēt pasākumus, pēc pasākuma par to noteikti jāpastāsta arī citiem cilvēkiem un to var izdarīt ar fotogrāfiju palīdzību.

Kā Jūs raksturotu kultūras dzīvi Naujenē un cilvēkus, kas apmeklē Jūsu organizētos kultūras pasākumus?

Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas apmeklē pasākumus ļoti bieži, bet ir arī pasīvi cilvēki. Varbūt tas, ka atrodamies tuvu pilsētai, ir neliels mīnuss, jo nereti cilvēki izvēlas aizbraukt tieši uz pilsētas pasākumiem. Jo pilsētā šie pasākumi ir ļoti daudzveidīgi. Varbūt cilvēkam ir pat par daudz pasākumu? Un attālākajiem pagastiem ir iespējams vieglāk cilvēkus piesaistīt, jo tiem savukārt ir grūtāk aizbraukt uz pilsētu. Mēs cenšamies dažādot brīvā laika pavadīšanas iespējas – tās ir arī dažādas radošās darbnīcas. Arī vīrieši labprāt nāk uz keramikas nodarbībām pie Valda Grebeža. Daudziem patīk arī skulptūru darināšanas nodarbības no gāzbetona blokiem. Notiek arī tematiskās radošās darbnīcas. Sievietēm vairāk interesē tas, kā sevi un savu apkārtni padarīt skaistāku. Pēdējais, ko organizējām, bija seminārs „Svētku pārvērtības”.

Te Jūs esat salīdzinoši nesen, bet varbūt arī šajā īsajā laikā ir palicis atmiņā kāds notikums vai cilvēks?

Atbildi uz šo jautājumu var daļēji sasaistīt ar manu dzīves moto. Jebkurš cilvēks, kuru es sastopu savā dzīves ceļā, man var ko dot, iemācīt. Ne velti šie cilvēki manā dzīves ceļā nonāk.

Bet varbūt ir tieši kāda personība, kuru Jūs gribētu satikt savā dzīves ceļā?

Protams, es gribētu šurp aicināt pazīstamus mūziķus, dziedātājus, bet tas nav tik viegli izdarāms, tas atkarīgs no vairākiem faktoriem. Vairāk jau gribas sakārtot to, kas jau ir – pasākumu būtību, kultūras dzīves organizēšanu. Vēl jau arī man ir daudz jāmācās, jāstrādā. Pagājušā gada nogalē mēs nedaudz riskējām un aicinājām ar koncertu uzstāties dziedātāju Normundu Rutuli, ar savu izvēli mēs nebijām kļūdījušies. Bija nedaudz bail, kā tad mēs viņu te uzņemsim un kā viņam te patiks. Par laimi, Normunds Rutulis ir fantastisks cilvēks, ļoti vienkāršs saskarsmē ar cilvēkiem. Pēc koncerta daudzi gribēja ar viņu nofotografēties. Tas bija tiešām tik jauki!

Tātad kultūras darbiniekam ir jāriskē? Vai tas attaisnojas?

Jā, noteikti! Liels prieks un gandarījums bija pēc pasākuma, kad cilvēki nāca klāt un pateicās par lielisku pasākumu. Tad tu saproti, ka tas ir tā vērts. Tā atdeve ir ļoti liela. Kad saproti, ka tas ir tieši tas, ko cilvēki tik ļoti gribēja un gaidīja.

Kādas ir Jūsu domas par to, ka Naujenei būtu nepieciešams vienots Izglītības un kultūras centrs? Kas trūkst tagad?

Gribētos, protams, to kultūras dzīves latiņu pagastā pacelt augstāk un arī remonts šeit būtu ļoti nepieciešams. Par to, vai ir vajadzīgs jauns centrs vai ir jārenovē šis, tas ir sarežģīts jautājums. Sākumā mums nebija domas par jauna centra izveidi, bet bija daudz domas par to, kas būtu nepieciešams jau esošajā. Tas viss jau bija uz papīra uzlikts un izsapņots. Protams, līdz ar jaunuzcelto centru, tiktu atrisinātas daudzu esošo iestāžu problēmas, jo tās visas atrodas samērā sliktā tehniskā stāvoklī. Trūkums atkal būtu šī ēka, kas paliktu tukša.

Kādos projektos esat mēģinājuši startēt un kas vēl ir lielajā plānā?

Esam iesnieguši projektu Kultūrkapitāla fondā, bet pagaidām tas ir bez atbalsta. Mēs nemetam plinti krūmos.

Par ko bija projekts?

Mēs gribējām paplašināt folkloras kopu sadziedāšanās pasākumu Juzefovas parkā, piesaistot vairāk amatniekus, citus kolektīvus, varbūt arī deju kolektīvus. Vispār jau tas pasākums radās ar domu atdzīvināt Juzefovas parku. Par šādu domu paldies Ingai Zeilei. Tas ir jauks pasākums. Liels paldies arī muzeja darbiniekiem un direktorei Evitai Kusiņai-Koļesņikai. Mums vienmēr ir laba sadarbība.

Kādi kolektīvi darbojas Naujenes kultūras centrā?

Mums ir bērnu vokālais ansamblis, pusaudžu hip-hop deju kolektīvs, latgaliešu kopas „Dzeipurs” senioru vokālais ansamblis, kas piedalījās skatēs un konkursos, iegūstot otrās pakāpes diplomus. Kā vienmēr aktīvi darbojas folkloras kopa „Rūžeņa”. Ir arī keramikas dizaina pulciņš, ko vada Valdis Grebežs un arī vidējās paaudzes deju kolektīvs „Dveina”, kas savu darbību uzsācis pavisam nesen. Sporta un deju dienā Sventē mēs izdejojām savu pirmo deju. Priecājos par tiem, kas kolektīvā ir no paša sākuma un neatlaidīgi nāk uz mēģinājumiem. Paldies visiem aktīvajiem kolektīvu dalībniekiem.

Kādi ir Jūsu hobiji un kā tiem visiem pietiek laika?

No visa pa druskai. Pērļošanai un rotu darināšanai pašlaik atliek mazāk laika. Ik pa laikam novadu kādas meistarklases – filcēšana, pērļošana, ziepju izgatavošana, sveču liešana. Vadu pērļošanas nodarbības Naujenes pagasta senioriem. Pēdējais, kas man ir topā, tā ir polimērmāla rotu darināšana. Esmu darinājusi brošas un auskarus. Patīk arī fotografēt, skatīties skaistas fotogrāfijas. Vasarā man patīk darboties puķu dārziņā, ko pati esmu ierīkojusi. Manas mīļākās puķes ir lilijas, to man ir ap 100 šķirnēm. Pagājušajā gadā gribēju organizēt liliju izstādi, bet krusa visus ziedus „nokapāja”. Lilijas, dienziedes, rozes, īrisi... Tā ir sirdslieta, atslodze. Man patīk radīt skaistumu, visi mani brīvā laika pavadīšanas mirkļi saistās ar to. Ir tik daudzas lietas, ko gribētos darīt! Ģitāru gribētu iemācīties spēlēt...

Jūsu novēlējums pagasta cilvēkiem.

Būt aktīvākiem un pašiem veidot savu dzīvi. Nevienu nevainot, bet sākt ar sevi. Sakopt savu vidi, tad arī apkārtējā pasaule būs skaista. Priecājos par tiem, kuri to jau dara.

Teksts – Olga Smane