Semeons Pavlovs: „Par svarīgākām uzskatu cilvēku attiecības kolektīvā”

Vecsalienas pagasts ir viena no Daugavpils novada administratīvajām teritorijām tā austrumos, novada Augšzemes daļā. Robežojas ar sava novada Naujenes, Salienas, Skrudalienas un Tabores pagastiem. Savulaik ietilpis Grīvas (1949-1955), Ilūkstes (1955-1956) un Daugavpils (pēc 1956. g.) rajonos. 2009. gadā Vecsalienas pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Daugavpils novadā. Lielākās apdzīvotās vietas ir Červonka (pagasta centrs), Tartaks, Keirāni, Zeitiški. Jau divdesmit pirmo gadu Vecsalienas pagastu vada Semeons Pavlovs.

Pastāstiet nedaudz par Vecsalienas pagastu. Kāds tas ir?
Pagasts tika izveidots 1944.gadā, kad Salienas pagastu sadalīja divās daļās. Bija pat tāds kuriozs gadījums, kad vienas mājas dzīvojamā ēka palika vienā pagastā un saimniecības ēkas – citā. Vecsalienas pagasta galvenais lepnums un bagātība ir tā cilvēki – iedzīvotāju ir nedaudz vairāk par 700. Mūsu cilvēki ir ļoti labsirdīgi, strādīgi, ar viņiem viegli strādāt, jo viņi visu saprot. Strādāju es ar viņiem jau 37 gadus. Ja runāt par kolektīvu, tad darba kolektīvs ir jāveido. Par ļoti svarīgām uzskatu cilvēku attiecības kolektīvā, lai nebūtu nesaskaņas un būtu kārtība.
Mums ir vēsturiska ēka – 1870.gadā uzceltā pils – arhitektūras piemineklis. Mēs daudz tajā ieguldījām un vēl daudz ir kas darāms – ir jāmaina jumts, sen jau ir izstrādāts projekts, taču neviens neatbalsta to līdzekļu trūkuma dēļ. Mums ir skaists parks Červonkā, skaista luterāņu baznīca Vecsikelē. Runājot par zemniekiem, minēšu divus jaunus, perspektīvus un strādīgus – Vitāliju Orehu un Vitāliju Kovaļevski, kuri nodarbojas ar piena un gaļas lopkopību, raksta projektus un ir noskaņoti optimistiski.

Kādi projekti pagastā tika realizēti?
Pastāstīšu par pēdējiem realizētajiem projektiem. Pagājušajā gadā tika realizēts vērienīgs ūdenssaimniecības sakārtošanas projekts Červonkas ciemā ar ES finansējumu 491 000 Ls apmērā. Pie modernizētās kanalizācijas sistēmas tika pieslēgta divstāvu dzīvojamā māja un 5 privātmājas, nomainītas ūdens caurules, un tagad ciemā ir kļuvis tīrāks ūdens. Pieņemšanas akts tika parakstīts jau decembrī, kaut gan bija plānots pabeigt darbus līdz š.g. aprīlim. Realizēts arī projekts, kā ietvaros mēs nomainījām jumtu trīsstāvu pagasta dzīvojamā mājā, tagad ūdens dzīvokļos netek un mājas iedzīvotāji ir ļoti pateicīgi. Agrāk tika realizēts pils remonta projekts par 200 000 latiem, taču vēl nepieciešams sakārtot arī jumtu.

Kādas ir problēmas Jūsu vadītajā pagastā, kā tās atrisināt? Vai izdodas ieinteresēt arī jaunatni palikt pagastā?
Problēma – nelegālā alkohola pārdošanas „točkas”. Sāpīgi skatīties, kā nodzeras cilvēki, es taču esmu izaudzis laukos. Kaut gan risināt šo problēmu var – vajadzīga tikai strikta valsts nostāja.
Ļoti sāpīgi un žēl skatīties, kā aizbrauc izglītota un darbspējīga jaunatne. Kādreiz jaunatni turēja visiem spēkiem – deva jaunu tehniku, dzīvokļus – tikai strādā. Tagad mūsu pagastā strādā divi cehi. Kādreizējās kolhoza ēdnīcas telpās firma „Dubiki” (vadītājs Jevgēņijs Dubovskis) pārstrādā gaļu – ražo desas, ruletes – ir 20-30 produkcijas veidi. Firma arī nodarbojas ar liellopu un aitu audzēšanu. Šis uzņēmums nav liels, taču tajā strādā ap 25 pagasta iedzīvotājiem un tas attīstās. Firma sniedz atbalstu pagastam dažu svētku rīkošanā. Ir pagastā arī kokapstrādes uzņēmums „Velst V”, kurā strādā 15 cilvēki. Diemžēl nestrādā naftas pārsūknēšanas stacija, kas savulaik pagastam deva 50% lielu ienākumu, un tajā strādāja 32-35 cilvēki. Liela daļa jaunatnes aizbrauca uz ārzemēm, tur strādā arī mans dēls.
Par laimi jaunatne mums vēl ir, ir arī speciālists darbam ar jaunatni – Jūlija Smargune, kura labi strādā. Jaunatne aktīvi piedalās pasākumos, sacensībās.

Kādas ir prioritātes pašreizējā darbā? Ar kādiem jautājumiem pie Jums nāk iedzīvotāji?
Ļoti svarīga ir ceļu uzturēšana. Ceļš tas ir viss – dzīve, kustība, labklājība. Visi maršruti ir izstrādāti. Ziemā, kad snieg un puteņo, traktoristi ceļas trijos naktī un, pirmkārt, tīra tos ceļus, pa kuriem brauc skolas autobuss, otrkārt – piena mašīna, un treškārt – autoveikals. Ar jebkuru jautājumu, taču biežāk – ar lūgumu palīdzēt ar transportu, tehniku, samalt graudus pagasta cehā.

Kādas no tradīcijām pastāv pagastā?
Mūsu pagastā tradicionāli tiek rīkoti Meteņi, zemnieku balle, pensionāru diena, kas ļoti patīk cilvēkiem, jo viņi var sanākt kopā un komunicēt.

Kur ir Jūsu dzimtā puse, kādas spilgtākās atmiņas par bērnību, vecākiem, mājām?
Esmu dzimis 1954.gadā Silenes pagastā, Bojarišķos, mežstrādnieka ģimenē. Mamma bija mājsaimniece. Mēs bijām trīs brāļi, un es vecākais. Labi atceros, kā mamma kurināja krievu krāsni un cepa maizi. Tā bija ļoti garšīga maize.
Bērnība bija interesanta, tā bija saistīta ar darbu. Es nāku no vecticībnieku ģimenes, kur bija stingra audzināšana. Esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem, ka mani izaudzināja pargodīgu, strādīgu, kas pats par sevi skaidrs, jo bija jāstrādā visiem. Mājsaimniecībā bija daudz lopu, un man nācās jau pirmsskolas vecumā strādāt uz lauka. Darbs, protams, bija piemērots manam vecumam – ravēju dārzu, ārdīju sienu. Jau no 6.klases kopā ar tēvu pļāvām ar izkapti, pēc 5.-8.klases katru vasaru strādāju padomju saimniecībā „Silene” lauku darbos. Mēs dzīvojām viensētā vecvectēva mājā, kur pat elektrības nebija. Strādājām un mācījāmies petrolejas lampas gaismā – nekādu problēmu. Es biju vesels un stiprs puisis. Brīvajā laikā man patika makšķerēt. Bija man arī vēl viens pienākums – bija jāpieskata brālis.

Un Jums tas labi padevās?
Pieskatīju. Taču bija viens kuriozs gadījums. Brālis vēl bija maziņš un vēl pat neprata runāt. Mums pie mājas bija upe, un es skrēju peldēties, metos no krasta upē, izniru – brāļa nav. Izrādās viņš metās man pakaļ. Es viņu izvilku, atvedu mājās. Mamma jautā, kāpēc slapjš, es atbildu, ka peļķē nokritis - par laimi lietus bijis un brālis neko nevarēja pastāstīt.

Kādas ir atmiņas par skolas laiku?
Skolā sāku iet 1961.gadā. Līdz Silenes skolai bija 3,5 km ko iet, un mēs katru dienu, arī ziemā, gājām kājām turp un atpakaļ. Sekmes bija viduvējas. Vairāk patika matemātika, fizika un krievu literatūra.

Un ar ko sākās darba gaitas?
Pēc 8. klases iestājos Višķu sovhoztehnikumā, kur apguvu lauku saimniecības tehniķa mehāniķa specialitāti. Zināšanas guvu ļoti labas, jo tur pasniedza visu – autotransportu, traktorus, melioratīvās mašīnas, autoceļu tehniku un pat būvniecību, augkopību un lopkopību. Pēc tehnikuma 1973.gadā strādāju kādu laiciņu, pirms mani iesauca armijā, padomju saimniecībā „Bērziņi” par garāžas pārzini (vadītāju). Dienēju Rīgā, vadāju apgabala štāba ģenerāli. 1975.gada 16.maijā atgriezos no dienesta, un jau no 20.jūnija strādāju padomju saimniecībā „Silene” par meistardarbnīcas vadītāju. Es atbildēju par tehnikas remontu, un manā pakļautībā strādāja 35-40 cilvēki. Strādāju tur līdz 1978.gadam, kad man piedāvāja strādāt par galveno inženieri kolhozā „Ždanova”. Šajā amatā strādāju līdz 1992.gadam, kad mani ievēlēja par paju sabiedrības priekšsēdētāju. Strādāju tur līdz 1995.gadam, kaut gan jau no 1994.gada 10. jūnija tiku ievēlēts par pagasta padomes priekšsēdētāju. Strādāju 15 gadus – 4 sasaukumus, pēc Daugavpils rajona reorganizācijas tiku iecelts Vecsalienas pagasta pārvaldes vadītāja amatā. 10.jūnijā apritēs 21 gads, kopš strādāju par pagasta vadītāju.

Kāpēc izvēlējāties tehniķa specialitāti?
Tēvam bija vecs motocikls „Kovrovec”. Un man bērnībā ļoti patika tehnika, mašīnas, pratu un man patika braukt, kas tehnikumā liedza man baudīt braukšanas procesu, kad mēs mācījāmies braukt, lai saņemtu vadītāja apliecību, kas ir nepieciešams tehniķim. Mūs apmācīja uz vecām mašīnām „GAZ-51”, un instruktors, sakot, ka es jau tā labi braucu, lika man piecinieku un sūtīja prom. Mani tas sarūgtināja, jo ļoti gribējās braukāt. Pie stūres nu jau 45 gadus – no 1970.gada.

Mehāniķa zināšanas arī tagad noder?
Jā, līdz šim brīdim pie manis nāk konsultēties, kāds gultnis, kāda siksna, kādas rezerves daļas derēs – parādiet man jebkuru uzgriezni, skrūvi, es pateikšu no kādas tehnikas tas ir, tas gan neattiecas uz importa tehniku.

Vai bija kādas grūtības uzsākot darba gaitas? Vai viegli bija sākt uzreiz no vadošiem amatiem, taču pakļāvībā bija gados vecāki cilvēki?
No darba es nebaidījos, tehnika man patika, un man bija viegli. Taču gribu uzsvērt, ka jebkurš jauns speciālists nekļūs par labu darbinieku, vadītāju bez palīdzības. Vajag no kāda mācīties. Un man bija ļoti prātīgi skolotāji – padomju saimniecības „Silene” vadītājs Vasīlijs Novikovs, un „Ždanova” kolhoza vadītājs Alfonss Linčevskis (viņš bija kolhoza priekšsēdētājs 33 gadus). Visu labāko vēlāk izmantoju savā darbā. Bet no otras puses bija diezgan grūti pašā sākumā. Es prasu disciplīnu, mēģināju par pārkāpumiem sodīt, darbinieki „lika šķēršļus ritenī”, sāka pārbaudīt manu kompetenci – noregulē to, izdari to. Taču man tas nekādu problēmu nesagādāja, un tā mēs sapratām viens otru, mani sāka cienīt un viss aizgāja. Ja nevari izdarīt labāk par savu padoto, tad viss – labāk aiziet.

Kādi ir galvenie Jūsu darbības principi? Dzīves moto?
Strādāt tā, lai labi dzīvotu mūsu tauta, cienīt cilvēkus. Pagastā mums ir izveidojies labs kolektīvs, cilvēki labi saprotas, nebojājam nervus viens otram, katrs dara savu darbu.
Es nepadodos apstākļiem, pretojos līdz galam. Saku visu acīs, kā ir, un cilvēki to saprot. Ja sodīju, tad pelnīti. Vienu reizi gan kļūdījos (bija neprecīza informācija), tad visu acu priekšā atvainojos. Cilvēki to ciena.

Jums ir liela ģimene?
Man ir trīs bērni – divi dēli - Georgijs un Deniss un meita Tatjana. Ģimenē bija grūti, jo 1996.gadā 42 gadu vecumā mira mana sieva, un es viens audzināju bērnus. Jaunākajai meitai tad bija 12 gadi. Mājās bija disciplīna. Izaudzināju, visiem ir augstākā izglītība. Tagad man ir divi mazdēli un viena mazmeitiņa.

Vai atliek laiks hobijiem?
Esmu mednieks un brīvdienās aktīvi atpūšos medībās. Mūsu mednieku kolektīvs pat mednieku istabiņu ir ierīkojis, un tur ir apskatāmas mūsu trofejas. Medības ir kā sports, tas ir adrenalīns, rūdījums, attapība, taču jāiet lieli gabali arī pa sniegu, atrast zvēru, zināt, kur viņš ies. Tikai šogad Āfrikas cūku mēra dēļ sliktas medības, bet tomēr izdevās nomedīt lielu mežacūku. Laiku pa laikam braucu makšķerēt. Bet arī mājās un garāžā darbu pietiek, vasarā eju sēņot un ogot.

Ko cieniet cilvēkos?
Godīgumu, atvērtību, cienu cilvēkus bez aizspriedumiem.

Novēlējums pagasta cilvēkiem.
Galvenais – veselību un gara spēku.


Irina Jegorova