Jana un Dmitrijs Hadakovi "Sportistu panākumi ir ilgu gadu treniņu rezultāts"

Jana un Dmitrijs Hadakovi ir vieglatlētikas treneri Daugavpils novada sporta skolā. Viņu paspārnē ir vairāk kā 20 sporta skolas audzēkņi, kas nodarbojas vieglatlētikas sekcijā. Abi absolvējuši Daugavpils Universitāti un ieguvuši sporta pedagogu diplomus. Dmitrijs ir dzimis Baltkrievijā, piecu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Latviju, savukārt Jana ir dzimusi Daugavpilī, līdz studiju gadiem mācījusies Medumu vidusskolā.

Kādā vecumā sākāt nodarboties ar sportu?
Dmitrijs: Ar vieglatlētiku sāku nodarboties, kad man bija 12 gadi. Un līdz pat šim laikam turpinu darīt to, kas man patīk. Tagad esmu treneris, jo profesionāli ar vieglatlētiku beidzu nodarboties, kad man bija 27 gadi. Tātad 15 gadu garumā biju aktīvs sportists. Trenēju kopš Universitātes 2. kursa, tātad arī jau 15 gadus.

Jana: Viss sākās skolā. Kā tagad, arī toreiz, starp skolām bieži notika sacensības. Tolaik sporta skola atradās Ilūkstē. Braucām uz sacensībām, un tur mani pamanīja treneris. Ar vieglatlētiku sāku nodarboties 13 gados. Braucot uz kopīgām sacensībām, iepazināmies ar Dmitriju. Profesionālā līmenī ar vieglatlētiku nodarbojos tikai līdz 19 gadiem, jo 20 gados apprecējos, pēc tam piedzima bērns.

Dmitrijs: Jā, man tas posms sanāca garāks, jo es praktiski no 17 gadiem 100 un 200 metru distancē neesmu nevienam piekāpies – vienmēr biju uz goda pjedestāla. Līdz pat 27 gadiem esmu bijis Latvijas izlases sastāvā gan Latvijas, gan Eiropas čempionātos. Studiju gados man bija tas gods uzstāties Pasaules universiādē Pekinā starp augstskolu studentiem. Augstāk gan nav sanācis tikt. Tas bija saistīts ar gūto traumu, kas bija samērā nopietna, lai neturpinātu tālāk aktīvi sportot. Kaut gan jau biju izpildījis visus normatīvus, lai startētu Eiropas čempionātā Japānā. Līdz tam veselu mēnesi atrados Dienvidāfrikā un trenējos. Pa šiem 15 gadiem Eiropu esmu izbraukājis. 
Jana: Ne vienu vien reizi arī es biju Latvijas čempione vieglatlētikā, taču uzstāties tik augstā līmenī kā Dmitrijam, man nav gadījies.

Kas mudināja nodarboties tieši ar vieglatlētiku?
Dnitrijs: Līdz vieglatlētikai trīs gadus nodarbojos ar karatē pie daudziem pazīstamā trenera Aleksandra Komara. Tajā laikā mani pamanīja vieglatlētikas treneris Sergejs Petrakovs. Pēc pāris mēnešu treniņiem aizbraucu uz skolēnu spartakiādi un ieguvu pirmo vietu. Tās bija manas pirmās sacensības, pēc kurām uzvarētāja gars mani mudināja trenēties arī tālāk. Man patika vinnēt.

Jana: Es mācījos lauku skolā, un iespējas nopietni nodarboties ar sportu nebija tik lielas. Mums bija labs treneris, kas mēģināja mūs ieinteresēt. Pat vienkāršs piedāvājums aizbraukt patrenēties uz pilsētu mums jau nozīmēja daudz. Tas likās tik interesanti. Mēs bijām paliela grupa, 30 cilvēki. Sports mūs aizrāva. Bet pēc pāris gadiem no šīs lielās grupas nopietni trenēties palika vien pāris cilvēki. Man tas bija interesanti. Gāju trenēties nevis kompānijas pēc vai citu iemeslu vadīta, es to darīju priekš sevis. Tā bija iespēja izbraukt no laukiem uz pilsētu, ieraudzīt citu dzīves līmeni. Mēs ar Dmitriju, var teikt, caur treniņiem atradām viens otru un tagad dzīve bez sporta nav iedomājama.
Vai atceraties savus pirmos trenerus un ko tieši viņi jums ir devuši?

Dmitrijs: Treneris, protams, ir ļoti svarīgs cilvēks katra sportista personības izaugsmē. Mums ar Janu bija kopīgi treneri – Sergejs un Svetlana Petrakovi. Viņi mums ir daudz devuši gan sagatavotības, gan pašanalīzes un pašvērtējuma ziņā. Īpaši noderīgi treneru padomi ir, mācoties augstskolā – tad, kad tu vēl esi jauns un īsti nezini, kā trenēt. Šajā dzīves posmā ļoti svarīgs ir atbalsts un līdzās būšana.

Jana: Kaut kuros brīžos tas noteikti ir arī morālais atbalsts.

Dmitrijs: Jo esot jaunam trenerim, ir ļoti grūti, it īpaši darbā ar maziem bērniem. Tieši tad trenera un pedagoga atbalsts ir ļoti svarīgs.

Dmitrijs: Petrakovu pāris savulaik absolvēja Maskavas Centrālās fiziskās kultūras institūtu, kur iegūtajām zināšanām bija ārkārtīgi liela vērtība. No viņiem mums tiešām bija ko mācīties, arī saņemt atbildes uz interesējošiem jautājumiem. Bet vēlāk, kad jau iegūta zināma pieredze, tu pats analizē savas kļūdas un sāc iet savu ceļu.

Jūs esat treneri ar stāžu. Pastāstiet, kā viss sākās.
Dmitrijs: Jāsaka, ka pirmos 5-6 gadus es tikai mācījos pamatus. Jo tikai teorijas ir daudz par maz. Nevar atnākt pēc augstskolas un visu mācēt. Manuprāt, jāpaiet ne mazāk kā 5 gadiem, lai iekrātu pieredzi.
Jana: Tā tas ir jebkurā darbā. Vajadzīga pieredze. Nevar uzreiz kļūt par labu speciālistu, treneri. Mēs arī šobrīd nevaram nosaukt sevi par profesionāļiem. Uzskatām, ka vēl daudz jāmācās.

Dmitrijs: Daudz informācijas smeļamies grāmatās, internetā, pastāvīgi jautājam pieredzes bagātākajiem treneriem. Jo viss plūst un mainās – informācijas un materiāla dažādība. Mainās metodes, darba specifika. Dažreiz viena soļa vietā jāsper divi un viss ir jāpaspēj. Arī treniņi kļūst savādāki.

Jana: Ne viss arī vienmēr izdodas, ir jāprot analizēt, labot kļūdas. Nevar būt tā – izlasi grāmatu un visus jautājumus atrisini. Tas prasa laiku. Vienmēr nākas salīdzināt un izvērtēt. Arī bērni ir atšķirīgi, katram ir jāatrod pieeja. Treneris ir kā juvelieris, kurš ne vienmēr var paredzēt sava darba rezultātu. Tiek izvirzīti mērķi un uzdevumi, kurus ne vienmēr sanāk īstenot kā ieplānots.

Kādas ir jūsu stiprās puses un kādas īpašības jums palīdz treneru darbā?
Dmitrijs: Kā jau laikam visiem sportistiem - tā ir mērķtiecība, gribasspēks un prasme būt elastīgam. Skatīties uz problēmu no dažādām pusēm. Nevar tā vienvirzienā pateikt – jā, tikai tā ir pareizi.
Jana: Jāprot analizēt, izdarīt secinājumus, pieiet katrai situācijai no dažādām pusēm, jābūt vairākiem skatupunktiem un pieejām. Protams, jābūt izturīgam un neatlaidīgam. Un ļoti svarīgi ir prast argumentēt savu viedokli. Ar bērniem savādāk strādāt nav iespējams. Arī motivēt.

Kā motivēt skolēnus nodarboties ar vieglatlētiku?
Dmitrijs: Tieši vieglatlētikā bērnam ir jāprot pasniegt, paskaidrot, kādēļ viņam tas jādara. Ne katrs bērns 12 – 13 gados, nerunājot jau par vēl jaunākiem sportistiem, kas nāk pie mums trenēties, to sapratīs. Svarīgi man, kā trenerim, nospraust mērķi. Katram trenerim tās metodes ir savādākas. Dažreiz var dot konkrētus uzdevumus, dažreiz spēles formā pasniegt.

Jana: Ļoti svarīgi tieši agrīnajā stadijā likt skolēnam saprast, kas ir svarīgi. Daudzi ļoti šauri domā, ka vieglatlētika, tā ir tikai skriešana. Katrs treniņš jākonstruē tā, lai tas būtu daudzfunkcionāls – gan paskriet, gan pavingrot, gan uzspēlēt. Ja tas tiks pasniegts sausi, vienpusēji, tad arī no bērniem neko nevarēs sagaidīt. Monotoni treniņi, tas nav tas, ar ko ieinteresēt. Nav arī viegli uzreiz saprast, kādu virzienu dot bērnam.

Dmitrijs: Ja bērns atnāk spēlēt futbolu, tad viņš spēlēs futbolu, ja basketbolu, tad basketbolu, bet vieglatlētikā viss nav tik viennozīmīgi. Ne velti saka, ka vieglatlētika ir visu veidu sporta karaliene. Tas ir arī viens no masveidīgākajiem sporta veidiem.

Jūs biežāk trenējat kopā, tandēmā?
Jana: Viennozīmīgi jā. Kopīgi tiek apspriesti mērķi un uzdevumi. Dmitrijs izsaka savu viedokli, es – savu, bet vienmēr gala rezultātā nonākam pie viena kopsaucēja. Iesākumā varam būt dažādās domās konkrētā jautājumā, taču, izrunājot to, vienalga nonākam pie kopīga risinājuma. Tāpēc strādāt tandēmā nav nemaz tik vienkārši. Ja mēs viens otram nemācētu piekāpties un uzklausīt, nekas nesanāktu. Laika gaitā tiek izmēģināti vairāki varianti, kas viens otru papildina.

Dmitrijs: Treniņu plāns tiek apspriests kopīgi. Bet skolēni tiek dalīti pa grupām. Esam divi kardināli atšķirīgi cilvēki. Reti kad uz vienu jautājumu atbildam vienādi. Parasti mums notiek spraigas diskusijas un pat strīdi. Bet pēc tam viss tiek sakārtots un top konkrēts treniņu plāns.

Jana: Mums grupās ir bērni no 8 līdz 18 gadiem. Protams, nav tā, ka mazākie bērni trenējas ar lielajiem. Katram ir savs darba grafiks.

Pastāstiet, lūdzu, par savu sportistu spilgtākajiem sasniegumiem. Kādi tie bijuši?
Dmitrijs: Sāksim ar mazākajiem. Tas ir mūsu dēls Edvīns Hadakovs, kas ir daudzkārtējais Latvijas čempions 80 m/b skrējienā vieglatlētikā. Olga Ignatjeva, kas ieguva 3. vietu un 2.vietu trīssoļlēkšanā Latvijas čempionātā vieglatlētikā, Darja Stepanova, kas divu gadu laikā veica lielu progresu, augstlēkšanā no 20. vietas pakāpjoties uz 6. vietu Latvijas čempionātā. Man, kā trenerim, par to ļoti liels gandarījums un arī viņai prieks par rezultātu.

Jana: Vēlos teikt, ka šajā vecumā, 12 – 14 gadi, sportistu vidū valda ļoti sīva konkurence. Latvijas mērogā konkrētā disciplīnā līdz 100 sportistiem pat, ja tiekam 1. desmitniekā, tas ir augsts rezultāts. Savukārt jauniešu grupā jāatzīmē Marina Andrejeva, kas arī ir daudzkārtēja Latvijas čempione trīssoļlēkšanā, Latvijas izlases sastāvā startēja Baltijas valstu sacensībās un ieguva 1.vietu trīssoļlēkšanā. Vairāk kā 2 gadu garumā gatavojāmies Eiropas jauniešu čempionātam, un tāllēkšanā līdz normatīvam viņai pietrūka 4 cm. Šajā grupā gribas atzīmēt Arni Lociku un Mārīti Rimicāni, Dmitriju Jefimovu, kurš šogad Latvijas čempionātā vieglatlētikā 400 metru barjerskrējienā ieguva 3. vietu.

Dmitrijs: Tagad bērnus nav nemaz tik viegli ieinteresēt nodarboties ar sportu. Viņi ir diezgan pasīvi. Iespējams tas saistīts ar moderno tehnoloģiju ienākšanu dzīvē. Manā vecumā tā nebija. Bērniem saku, ka dzīvoju nākotnē, jo par to, ka kādreiz varēsim telefonā skatīties filmas, varējām tikai sapņot vai redzēt filmās. Taču, ja bērnam ir perspektīvas, ja palīdz vecāki, tad var ieinteresēt. Ļoti daudz perspektīvu bērnu pazaudējām tādēļ, ka nebija šis atbalsts no vecākiem. Tiek uzskatīts, ka Daugavpils novadā nav talantīgu bērnu. Kaut gan es, kā treneris un sporta skolotājs, redzu, ka to gan novadā, gan pilsētā ir ļoti daudz. Bērniem vien reizēm pietrūkst šī gribasspēka un vecāku atbalsta.

Jana: Piemēram, redzi bērnu no malas, pienāc, piedāvā trenēties, un tu jau jūti, būs turpinājums vai nē. Ir bērnam dzirkstele acīs vai nav. Taču nākamais etaps ir darbs ar vecākiem. Tie bērni, kas trenējas pie mums, iet uz to mērķtiecīgi un, protams, sākuma etapā viņiem ir palīdzējuši vecāki. Treniņi notiek visā novadā – Višķu stadionā, stadionā pie pilsētas 13. vidusskolas u.c. Tiem sportistiem, kas jau ir parādījuši teicamus rezultātus, novada sporta skola sedz ceļa izdevumus braukšanai uz treniņiem. Nereti sanāk ieguldīt arī savus līdzekļus, lai atvestu un aizvestu bērnu uz treniņu. Ja vien pilsētas tuvumā būtu kāda manēža, kur varētu atbraukt un trenēties, kaut vai Locikos vai Randenē, tas būtu liels atspaids un atbalsts no novada pašvaldības puses.

Dmitrijs: Kad būs atbisltoša sporta bāze, būs arī rezultāts, nekad otrādi. Jo trenēties sporta zālē, kur ir koka grīda, var tikai iesācēji, bet tā nav treniņu vieta sporta meistariem un sporta meistara kandidātiem. Tiem nepieciešami pavisam citi apstākļi. Lielākajās Latvijas pilsētās tam pievērš lielāku vērību nekā pie mums Latgalē. Tāpēc nav jābrīnās, kad neredzam pienācīgu atdevi un rezultātu. Tam nav vajadzīgās platformas.

Sportā ir jāprot dozēt slodzi. Vai Jums tas izdodas? Kā nepārcensties? 
Dmitrijs: Viss atkarīgs no katra sportista fiziskajām spējām. Ja ņemam par piemēru divus tāllēcējus, tad viņi katrs atsevišķi ir indivīds. Ja redzam, ka treniņa laikā bērns nogurst, protams, mazinām slodzi. Tas, kurš fiziski stiprāks, tas var trenēties ilgāk.

Jana: Te liels faktors ir bērna anatomiskās un fizioloģiskās īpašības. Mēs nevaram vienlaicīgi trenēt 20-25 cilvēkus, jo ir vajadzīga individuāla pieeja. Lai dozētu šo slodzi, tev ir jāredz un jājūt, pastāvīgi jāmēra pulss, jāvēro, kā sportists jūtas. Ik pēc 10-15 minūtēm katra treniņa laikā tev par to ir jājautā. Vēl ļoti svarīga ir saruna un saskarsme, dialogs. Arī noteikta zināšanu bagāža, kas nāk līdzi.

Dmitrijs: Te noder zināšanas, ko esi ieguvis augstskolā. Labi jāpārzina bioloģija, cilvēka fizioloģija, bioķīmija, biomehānika…Ja tu esi izvēlējies sporta fakultāti, tad tev ar to jārēķinās.

Jana: Svarīgi ir just katru bērnu. Ja tu redzi, ka bērnam ir slikti, bet tev no tā ne silts, ne auksts, tad tu neesi treneris. Ja bērnam treniņa laikā paliek slikti, es varu to pārtraukt vai pārcelt uz citu laiku, vai arī meklēt alternatīvu. Tās ir tādas nianses un tomēr bērns netiek raidīts mājās, mēs turpinām trenēties, tikai savādāk.

Kā noskaņojat audzēkņus pirms sacensībām? Ir kāds konkrēts paņēmiens, metode?
Jana: Nav kopīgas pieejas visiem, katram – individuāli. Jo vēlreiz atkārtošos – bērni ir dažādi. Ar kādu ir vairāk jākomunicē, kādam pirms starta ir strikti jāpasaka, kas viņam ir jāizdara, uz ko jāiet. Ar citu vajag ļoti maigi, saprotoši aprunāties, pat ilgākā laika posmā, ne tikai pirms paša starta. Kādu varbūt arī samīļot, apskaut. Ar citu vispār labāk nerunāt, jo ir tādi, kuriem tas nepatīk, viņi koncentrējas, kaut kā īpaši noskaņojas, piemēram, klausās mūziku.

Ja sanāk kāda kļūme vai neveiksme sacensību laikā. Kā rīkojaties šādā situācijā? 
Dmitrijs: Te ir tāpat kā ar noskaņošanos sacensībām. Cik dažādi un individuāli ir cilvēki, tik dažādas arī pieejas.

Jana: Jebkurā gadījumā iekšēji tas ir stress un pārdzīvojums gan sportistam, gan trenerim. Protams, tu pārdzīvo katru situāciju, taču galvenais ir neparādīt savus pārdzīvojumus.

Dmitrijs: Te nedrīkst lauzt robežu, nedrīkst pārāk emocionāli reaģēt, arī te jājūt, jābūt ārkārtīgi mierīgam. To panākt un iemācīties ir ļoti grūti. Uz maziem bērniem nedrīkst pacelt balsi, nekādā gadījumā. Vienmēr ir jāmeklē un jāredz gaišo pusi. Pat sporta meistaram nedrīkst norādīt, ka kaut kas nav izdevies, kur nu vēl mazam bērnam. Var palielīt, iedrošināt, ka viss izdosies citu reizi, ka var izdarīt labāk.

Jana: Jebkurā disciplīnā sacensību laikā tiek dotas vairākas iespējas. Ja nesanāk pirmajā, otrajā reizē, visu šo mēģinājumu laikā treneris piedzīvo lielu saspringtību. Protams, ir jāmāk sevi savaldīt, noturēt līdzsvaru. Bērnus ir jāprogrammē tikai uz pozitīvo. Arī domām ir spēks. Ja bērnam neizdodas, mēs cenšamies teikt, ka tas nav vislielākais zaudējums dzīvē, vēl priekšā ir daudz jaunu startu. Es uzskatu, ka treneris ir otrais vecāks. Ja bērns nejutīs, ka uz trenera pleca var nolikt galvu un viņam paļauties, nekas tālāk nebūs. Svarīgi ir pat treniņa laikā veltīt uzmanību sarunai par tēmām, kas neskar sportu. Tās dažkārt ir skolēnu sakrātās problēmas mājās, ģimenē, skolā, kuras mēs arī izrunājam. Ir svarīgi atnākt uz treniņu, sasēsties aplī un vienkārši parunāt. Šī saikne ir nesaraujama. Šī uzticība ir jānopelna, tas ir smags darbs, noteikti jābūt sava darba patriotiem. Mēs ar Dmitriju vairs nevaram dzīvot bez sporta un saviem audzēkņiem.

Ar treneriem sarunājās Olga Smane