Valija Jurķāne: “Laimīgas kopdzīves pamatā ir prasme piedot un uzklausīt!”

1.jūnijā Latvijas Republikas Dzimtsarakstu nodaļu sistēma atzīmēja savu 95.gadadienu. Daugavpils novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Valija Jurķāne teju 25 gadus ir līdzās cilvēkiem viņu nozīmīgākajos dzīves cēlienos – noslēdzot laulību, reģistrējot jaundzimušos un veicot ierakstus par cilvēka aiziešanu mūžībā.

-       Pēdējā laikā sabiedrībā daudz runā par ģimenes vērtībām. Kādas tās ir Jums?

-       Ģimene ir kā piramīda, kuru veido pats, tavi bērni un tavi vecāki. Ģimene ir vissvētākais jebkura cilvēka dzīvē. Ļoti būtisks ir savstarpējo attiecību aspekts – ģimenē jāvalda mīlestībai, sapratnei un uzticībai. No savas dzīves pieredzes zinu, ka ļoti būtiska ir spēja uzklausīt un piedot. Nereti mēs nenovērtējam to, kas mums pieder, nenovērtējam Dieva doto laiku, ko pavadām ar savu mīļoto, saviem bērniem un vecākiem. Tiklīdz sākam to novērtēt, tā dzīvē viss sāk izdoties.

-       Cik gadus Jūs jau strādājat Civilstāvokļa aktu reģistra sistēmā? Vairāk kā 20?

-       Ļoti ilgi. Civilstāvokļa aktus reģistrēju jau 24 gadus. Sākumā strādāju Vecsalienas pagasta Dzimtsarakstu nodaļā par vadītāju , nu jau septīto gadu esmu Daugavpils novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.

-       Jūs caur dokumentiem savā darba mūžā esat uzzinājusi arī dažādus dzīvesstāstus?

-       Dzīvesstāstus visbiežāk var iepazīt, kad atnāk reģistrēt jaundzimušos vai grūtā brīdī, kad reģistrē miršanu. Īpaši bieži, kad nāk reģistrēt otrs laulātais cienījamā vecumā - viņiem gribas izkratīt savu sirdi. Ģimeņu svētkos maijā varējām redzēt, cik stipras mums novadā ir ģimenes, cik daudzus gadus nodzīvojuši kopā. Apbrīnas vērti ir tie pāri, kuri saglabājuši jaunības jūtas.

Lielākoties darbs Dzimtsarakstu nodaļā ir saistīts ar dokumentiem. Tie ir dokumenti, kuri glabājas bezgalīgi – tās ir cilvēku dzīves, viņu likteņi. Šos dokumentus simts gadus glabā Dzimtsarakstu arhīvs un tad mūžīgai glabāšanai nodod Valsts Arhīvam. Salīdzinoši bieži pie mums nāk cilvēki, kas meklē savus radurakstus, savas saknes. Cilvēki no ārzemēm meklē savus radus, raksta vēstules ar lūgumu palīdzēt. Ir grūti palīdzēt, ja cilvēkam trūkst informācijas par meklējamo personu. Cik mūsu spēkos, cenšamies palīdzēt – dažreiz taujājam pagastu pārvaldēs, jo viņi pazīst vietējos iedzīvotājus un šo to atceras no viņu dzīvēm.

-       Kas visvairāk piesaista šajā darbā?

-       Grūti pateikt. Man darbā patīk noteiktība, dokumentācija, likumdošanas pārzināšana. Arī tas ,ka caur mūsu rokām vijas cilvēku likteņi. Pēc savas būtības esmu matemātiķis. Savulaik esmu strādājusi arī bāriņtiesā. Ir gandarījums , kad klienti aiziet apmierināti , ka esam spējuši viņiem palīdzēt un viņu pateicības vārdi par ātri un kvalitatīvi padarīto darbu.  Patīk  tie skaistie mirkļi, kad vecāki reģistrē savus bērniņus vai noslēdz laulību. Prieks, ja redzu, ka jaunajam pārim mirdz acis – tad esmu droša, ka viņiem kopdzīve izdosies.

-       Kur esat dzimusi un savulaik mācījusies?

-       Esmu dzimusi Krievijā, Omskā, kur pēc 1949.gada represijām satikās mani vecāki, brālis dzima jau Daugavpilī. Pabeidzu Daugavpils 1.vidusskolu, vēlāk absolvēju Rīgas Tehnisko universitāti. Skolas un institūta laikā aizrāvos ar volejbolu un labprāt dziedāju vokālajā ansamblī. Augstākā izglītība man ir ļoti interesanta - mašīnbūves ekonomika un organizācija. Starp citu,  kolhozā Vecsalienā esmu astoņus gadus strādājusi arī par galveno ekonomisti.

-       Statistika liecina, ka tagad arvien mazāk cilvēku laulājas, arī bērnu dzimst mazāk. Ko par to domājat?

-       Pēc šī gada iesniegumu skaita un mūsu noslogotības, sākam just, ka laulības tiešām reģistrē mazāk pāru. Bet tas ir skaidrojums ar to, ka sarucis personu skaits atbilstošajā vecumā, jo šobrīd nāk 90. gadu paaudze, kad dzimstība bija samazinājusies. Protams, ir arī tādi pāri, kuri reģistrē jau otro bērniņu, bet laulībā nestājas. Mēs viņiem vienmēr piedāvājam iespēju sareģistrēties – daļa piekrīt, daži saka, ka atnāks vēlāk, savukārt citi atsakās uzreiz.

Dzimstības statistiku novadā grūti noteikt, jo kopš 2013.gada dzimšanas, miršanas un laulības reģistrāciju var veikt jebkurā Dzimtsarakstu nodaļā Latvijā, vairs nav teritoriālu ierobežojumu. Tomēr par bērnu skaita samazinājumu liecina gan iedzīvotāju skaita izmaiņas, gan tas, ka novadā pirmsskolas vecuma bērnu, salīdzinot ar 2013.gadu, ir par 200 bērniem mazāk. Daudziem vecākiem bērni dzimst jau ārzemēs , kaut gan līdz šim pēc dzīvesvietas deklarācijas ir novada iedzīvotāji. Atbrauc , noreģistrē laulību un atkal dodas prom. Žēl, ka jaunatnes Latvijā paliek arvien mazāk. Tas ir sāpīgi. Kaut gan ir arī tādi pāri ,kuri pēc laulības noslēgšanas atgriežas uz dzīvi Dzimtenē.

-       Kāpēc pāriem trūkst motivācijas salaulāties?

-       Tāpēc, ka sabiedrība to pieņem. Ja agrāk to nosodīja, šobrīd jau sāk akceptēt. Daudz atkarīgs no ģimenes vērtībām un audzināšanas – ja vecākiem laulības ir svarīgas, arī bērni šo modeli pārņems.

-       Ņemot vērā to, ka šķirto laulību statistika katru gadu ir graujoša, arī valsts domā par to, lai ieviestu sagatavošanas kursus tiem, kas gatavojas stāties laulībā. Vai šādi kursi būtu derīgi?

-       Šādu projektu valsts piedāvāja pērnā gada beigās. Tika piedāvāti četru dienu  kursi Rīgā. Protams, mums piedāvāja arī novadā uz vietas organizēt, bet tam vajadzīgi finansiāli līdzekļi. Aprunājoties ar pāriem, vērojams, ka viņiem nav lielas intereses par kursiem, ja nu vienīgi par juridiskiem jautājumiem, kurus viņi var noskaidrot arī tepat uz vietas, pie speciālistiem. Šādi kursi tika piedāvāti visiem, neatkarīgi no tā vai laulājas baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā. Novērojumi gan liecina, ka pāri šķiras neatkarīgi no tā vai laulība ir slēgta baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā. Baznīcas aspekts vien nenoturēs, viss atkarīgs no pāra jūtām un spējas saprasties.  Ļoti nepatīkami, kad atnāk šķiršanās apliecības par tiem pāriem, kas noslēguši laulības pirms gada, diviem. Manā darba pieredzē visātrākā šķiršanās bija pēc diviem mēnešiem. Diemžēl, daudziem cilvēkiem pietrūkst pacietības vai spēka pārvarēt pat minimālas grūtības dzīvē. Dzīve nesastāv tikai no priekiem, tajā ir daudz grūtību un rutīnas, kas kopā jāpārvar.

Agrāk par šķiršanos domāja retāk, jo tas bija sarežģītāks process un bija trīs mēnešu pārdomu periods. Tagad pie notāra to var izdarīt mēneša laikā. Kopš 2011.gada, kad atļāva laulību šķirt pie notāra bez tiesas, pieaudzis šķiršanās gadījumu skaits. Ja šis process būtu vēl lētāks, baidos, ka skaitlis pieaugtu.

-       Daudz ir runāts par iespēju piešķirt notāriem tiesības reģistrēt laulības. Kā Jūs uz to skatāties?

-       Es to neatbalstu. Vienīgais labums no likuma grozījumiem varētu būt tas, ka laulību varētu reģistrēt bez liecinieku klātbūtnes. Ar ko gan atšķirsies laulības pie notāra no Dzimtsarakstu nodaļas? Tie, kas gribēs slēgt laulību līgumu, tie arī slēgs. Tomēr tie ir reti gadījumi, kad slēdz laulību līgumu. Sāksies arī jukas ar arhīva dokumentiem un to glabāšanu.

Latvijas Pašvaldību Savienība tagad iestājas par to, ka, ja notāriem būs tiesības laulāt, lai Dzimtsarakstu nodaļām savukārt ir pilnvaras šķirt laulības. Dzimtsarakstu nodaļā šāds pakalpojums izmaksātu krietni lētāk. Laulību reģistrācija pie notāra būs dārgāka nekā pie mums – kabinetā bez ceremonijas mēs varam sareģistrēt pāri par 14 eiro, ja piešķirts statuss vai invaliditāte - par velti.

-       Vasara noteikti Jums ir vissaspringtākais laiks. Vai visas sestdienas jau saplānotas ar kāzām?

-       Vasarā visas brīvdienas jau ir aizņemtas, vēl ir palikušas neaizpildītas piektdienas. Visaizņemtākais ir augusts, tad visbiežāk ir arī izbraukuma laulības. Pirmās brīvdienas man būs tikai 24.septembrī.

-       Kuras ir pieprasītākās laulības reģistrācijas vietas?

-       2015.gadā gandrīz puse jeb 150 no visām gada laikā reģistrētajām laulībām bija Červonkas pilī Vecsalienā, 50 bija Naujenes laulību zālē, 4-5 laulības Raiņa mājā Berķenelē. Protams, ir arī izbraukumu laulības, pērngad tādas bija 13, šogad ir 12 pieteikumi izbraukuma laulībām. Visbiežāk izbraukuma laulības ir Silenes atpūtas parkā, Sventes muižā un viesu mājā “Saulesstari” Medumos. Lielākā daļa laulājamo nav vietējie iedzīvotāji – novadnieki ir tikai kāda trešdaļa. Daudzi brauc no tuvākajām pašvaldībām - Jēkabpils, Preiļiem, Krāslavas, Rēzeknes, Līvāniem un Ilūkstes.

-       Kā ir mainījušās kāzu ceremonijas gadu gaitā? Kādas ir jaunā pāra vēlmes?

-       Ja salīdzinu ar savām personīgajām kāzām, tad laulību ceremonija viennozīmīgi ir kļuvusi skaistāka. Mēs nodaļā cenšamies, lai šis mirklis būtu neaizmirstams – ir dzīvās mūzikas pavadījums, Červonkā dzied soliste, daudzi pāri sniedz viens otram solījumus. Tagad modē, ka līgavu pavada tētis vai brālis – tas man ļoti patīk.  Arī tad, ja pāris nevēlas ceremoniju un reģistrējas kabinetā, mēs vienmēr pasakām kādus skaistus ceļa vārdus. Tas tomēr ir nozīmīgs brīdis. Mēs cenšamies respektēt jaunā pāra vēlmes.

-       Vai atceraties kādus kuriozus gadījumus, kas gadījušies, reģistrējot kāzas?

-       Kad vēl strādāju Vecsalienā, reģistrējot laulību, pasēs tika likti spiedogi, tomēr viens līgavainis man kategoriski atteicās dot pasi. Nevarēju viņu pierunāt un tā viņš arī aizgāja bez šī zīmoga u n laulības reģistrācijas . Vēlāk gan šī ģimene atnāca vēlreiz. Jāteic, kā viņiem pagāja laulību diena, tā arī gāja kopdzīvē… Ne velti ir tāds ticējums – kāda būs tava laulību diena, tāda būs arī laulības dzīve. Ir bijis arī gadījums, kad jaunais pāris uz reģistrācijas vietu brauc atsevišķās mašīnās, tomēr ierodas tikai līgava un līgavainis neatbrauc. Toreiz gan līgava šo situāciju uztvēra mierīgi un tā viņai nebija milzīga traģēdija.

Vienu brīdī bija ļoti moderni kāzās lielu lomu piešķirt līgavas māsām, malā nostumjot vecākus. Es tomēr uzskatu, ka vecāki kāzās ir svarīgāki, jo tikai viņiem un jaunajam pārim tas ir patiesi nozīmīgs dzīves notikums. Esmu piedzīvojusi, ka līgavainis ierosina vecāku krēslus iznest ārā no zāles, lai pietiktu vietas līgavas māsām un līgavaiņa draugiem, kam es kategoriski atteicos piekrist. Jaunatne nereti par daudz ievieš modernismu. Taisnības labad jāsaka, ka vērojama arī pretēja tendence, kad sāk celt godā vecās paražas, piemēram, mičošanu. Tas ir skaisti, ka kāzās tiek saglabātas tradīcijas, atbilstoši latviešu mentalitātei un kultūrai.

-       Izbraukuma kāzas kļūst arvien populārākas pāru vidū. Novadā ir skaidri noteiktas vietas, kur svinīgā kāzu ceremonija varētu notikt. Vai ir bijuši gadījumi, kad pāris atnāk un izsaka vēlmi sarakstīties, piemēram, gaisa balonā?

-       Divas laulības mums ir bijušas uz pontona  Silenes atpūtas parkā.. No tā gan atteicāmies, jo tas nav droši - tomēr, tur ir gan dokumenti, gan gredzeni. Vēja un attāluma dēļ, slikti strādā arī skaņu tehnika. Krāslavas novadā ir bijis gadījums, kad ciemiņi nepareizi sastājās uz pontona un viena puse līdzsvara dēļ iegrima ūdenī, saslapinot kājas. Mēs ar to nevēlamies riskēt. Skaisti ir laulāties ezera krastā, tomēr arī tur ir jāpārdomā nianses, lai dzimtsarakstu darbiniekam nav jāstāv dubļos. Tāpat ar izbraukuma laulībām jārēķinās, ka jābūt labiem laika apstākļiem. Ja ir lietus, jādomā, kur patverties, kā pasargāt aparatūru utt. Tas ir risks. Vecos laikos teica, ka līgavai suņus jābaro, lai kāzās būtu labs laiks.

-       Ir iedibināta skaista tradīcija sveikt novada pārus kāzu jubilejās. Vai nav doma rīkot bērnības svētkus, lai suminātu jaundzimušos un viņu vecākus?

-       Daudzos pagastos ir bērnības svētki, tā jau būtu atkārtošanās un apgrūtinātu mazos bērniņus un vecākus, jo mums ir liels novads un lieli attālumi. Mēs vecākus apsveicam, kad viņi reģistrē bērniņu – uzdāvinām viņiem skaistus vāciņus dzimšanas apliecībai, grāmatu “Mūsu bērns”, kur varēs ierakstīt nozīmīgākos bērniņa dzīves momentus, mūsu seniori ada viņiem čībiņas. Vienu brīdi tika dāvinātas arī mīkstās spēlītes no Sarkanā Krusta. Vecākiem tas ir patīkams pārsteigums.

-       Jūsu darba grafiks ir saspringts un nereti atņem visu brīvo laiku.  Vai atliek laiks kādam hobijam? Kas jums sniedz vislielāko atelpu?

Grafiks no maija līdz septembrim  ir tiešām saspringts, bet mans patiesais šī brīža prieks ir mani bērni- 2 dēli un meita. Un, protams, mirkļi, kad esam visa ģimene kopā - tas ir patiess prieks un gandarījums.

Vēl atelpu man sniedz mūsu ģimenes svētki. Šogad jau septīto gadu jūlija beigās sanākam kopā četras paaudzes, vairāk kā 50 dalībnieki, mammas dzimtajās mājās Krāslavas novada Krāslavas pagastā. Brīvo laiku aizņem arī mūsu ģimenes mīlulis melnais labradors Rokijs, kā arī atpūta vasarnīcā.

-       Ko Jūs varētu novēlēt lasītājiem?

-       Mīliet un cieniet viens otru, protiet piekāpties un uzklausīt, lai jūsu mājas vienmēr piepildītu laime, mīlestība un bērnu smiekli! Vienmēr palieciet Daugavpils novada patrioti!

Ar Valiju Jurķāni sarunājās Olga Smane