Vanda Kezika: „Visvairāk darbā un dzīvē man palīdzējusi atbildības sajūta”

Pastāstiet par savu darba pieredzi līdz rajona izpildkomitejas laikiem.  
Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas, ieguvusi fiziskas un matemātikas skolotājas specialitāti, tiku nosūtīta strādāt Valmieras rajona Mazsalacas astoņgadīgadīgajā skolā. Tur es guvu patiešām labu pieredzi, jo tā bija divplūsmu skola, kurai gandrīz uz 200 vietām darbojās arī skolas internāts. Izņemot Valmieras krievvalodīgo 2. vidusskolu, Mazsalacas astoņgadīgā skola bija vienīgā rajonā, kurā mācījās bērni no visas apkārtnes pārsvarā krievu plūsmā. Ja šodien mums ir problēma, ka divplūsmu skolās apmācība notiek krievu valodā, tad tajā laikā šajās skolās bija spēcīga latviešu valoda. Tieši tāpēc man bija pieredze arī latviešu valodas apgūšanā. Tā bija arī mana pirmā pieredze izglītības jomā. Pēc četriem gadiem es atbraucu atpakaļ uz Daugavpils rajonu, un mani iecēla par Višķu astoņgadīgās skolas mācību daļas vadītāju, kur es savukārt guvu ļoti labu pieredzi administratīvajā darbā. Nostrādājot 2 gadus, es saņēmu piedāvājumu uzsākt darbu Daugavpils rajona izpildkomitejas Izglītības nodaļā - sākumā par metodiķi, vēlāk par inspektori. Līdz ar aiziešanu no šī amata, sākās mans darbs rajona izpildkomitejā.

Ienākot rajona izpildkomitejā, Jūs tikāt ievēlēta arī par deputāti. Pastāstiet par šo laiku.
Protams, lai pildītu Tautas deputātu padomes sekretāra funkcijas, vajadzēja būt deputātam, un es balotējos Nīcgales, vēlāk Medumu ciema padomēs, tiku ievēlēta. Tā bija patiešām īsta dzīves skola, kur es ieguvu labu pieredzi darbā ar iedzīvotājiem un iedziļinājos lauku problēmās. Bet sekretāres pienākumi bija saistīti ar ļoti skrupulozu dokumentu sagatavošanu izskatīšanai padomes sesijās un izpildkomitejas sēdēs, kā arī viss, kas bija saistīts ar ciema padomju darba kontroli, darbu ar deputātiem, kuru rajona padomes laikā bija 60. Sagatavot materiālu sesijai bija ļoti smags uzdevums. Bija populāri referāti. Tie nebija kā šodien ziņojumi līdz piecām minūtēm. Referāts bija vismaz uz stundu. Arī sēdes parasti bija ļoti garas, visu dienu. Ļoti nopietni gatavojāmies arī izpildkomitejas sēdēm, kuras notika divas reizes mēnesī. Tajā laikā populāras bija arī izbraukuma sesijas. Viss darbs notika stingrā Ministru padomes kontrolē. Atceros, ka mums bija izbraukuma sēde Pilskalnes pagastā, kuras laikā skatījām dabas aizsardzības jautājumus uz „Pilskalnes Siguldiņas” bāzes. Bija vēl viena ļoti interesanta sesija, kuras laikā pirmo reizi izskatījām iespēju Daugavas lokiem piešķirt dabas parka statusu. Protams, mēs cīnījāmies, lai tas būtu ar nacionālās nozīmes statusu. Taču diemžēl Ministru kabinets šo lēmumu neatbalstīja. Darbs tiešām bija interesants un intensīvs. Atminot to laiku, varu teikt, ka iespējams tajā laikā tika „ražots” daudz nevajadzīgu dokumentu. Bija plāni, kas tā arī netika realizēti pilnā apjomā. Problemātiski bija risināt finansējuma piesaisti kādam konkrētam objektam, tas bija ļoti ierobežots. Tai pat laikā eksistēja attīstības programmas, piemēram, bērnu dārzu būvniecības programma, kas arī tika pildītas.

Nebija nedaudz žēl aiziet no izglītības lauciņa uz administratīvo darbu?
Bija, jo strādāt izglītības sistēmā bija mans sapnis. Strādājot par metodiķi un inspektori, es pati daudz iemācījos un ieguvu ļoti labu „vadītāja skolu”. Protams, man gribējās būt ne tikai par izglītības procesa organizatoru, bet arī praktiski strādāt par skolotāju, un tai laikā ļoti populāra bija vakarskolu sistēma ar neklātienes formu. Rajona vakara skolā bija ap 30 konsultatīvajiem punktiem katrā skolā un lielākajos uzņēmumos. Veiksmīgi šādi punkti darbojās uzņēmumos PMK – 9, Lauktehnika, CRB – 1, SCO un citi. Klasēs bija 30 – 40 vakarskolas audzēkņi. Viņu sagatavošanās līmenis bija ļoti dažāds, bet es nekad neaizmirsīšu, kā mēs pirms izlaiduma eksāmena matemātikā un fizikā sestdienās un svētdienās, kad reāli klašu telpas nebija pieejamas, konsultācijas sniedzām lauktehnikas dārzā. Bija vienlaicīgi interesanti un arī sarežģīti, jo nebija viegli iemācīt fiziku tiem, kas jau 10-15 gadus nebija gājuši skolā. Bet attieksme no viņiem bija pozitīva un atbildīga. Žēl bija arī aiziet, jo izglītības kolektīvs bija ļoti profesionāls. Rajona metodisko kabinetu ilgus gadus vadīja Olga Garceva, kura bija zinošs un principiāls speciālists. Organizējām pieredzes apmaiņas braucienus, bija populāri skolotāju un metodisko apvienību izbraukuma semināri. Tad, kad man piedāvāja pāriet uz Izpildkomiteju, godīgi sakot, nesapratu, kas tas par darbu. Bija bailes pāriet uz pilnīgi ar izglītību nesaistītu nozari. Bet laiks dod iespēju mācīties.

Kaut arī tajā laikā pašvaldībās darbojās sadale starp lēmējvaru un izpildvaru, pēdējai tika piedēvēta liela loma. Katrā ciema padomē bija savi deputāti un katra ciema attīstība bija atkarīga no tā, cik lieli resursi bija saimniecībai katrā konkrētā teritorijā. Un stipru saimniecību bija daudz. Mēs arī šodien lepojamies ar tajā laikā gūtajiem rezultātiem, kas tika sasniegti ciema padomēs. Tā, piemēram, Līksnā, kur tolaik bija ļoti gudrs un zinošs kolhoza priekšsēdētājs. Tika uzbūvētas pirmās līvānu tipa mājas, attīstīta infrastruktūra. Līdzīgi tas notika arī Sventē, Silenē, Salienā, Kalupē, Dubnā daudzās citās ciema padomēs.

Kas priekš Jums ir Daugavpils novada pašvaldība?
Pirmkārt, tā ir mana dzimtā puse. Esmu dzimusi toreizējā Līdumnieku pagastā. Vēlāk tas tika apvienots ar Demenes pagastu. Līdz 5. klasei mācījos Gaismas sākumskolā, kuru laikā, kad biju Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece, arī slēdzu. Kad mācījos, mums arī bija apvienotās klases, taču lielas - mazāk par 20 bērniem apvienotajā klasē nebija. Tad es pārgāju mācīties uz Daugavpils 8. vidusskolu, pēc kuras absolvēšanas iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Studējot, es jau apsvēru domu palikt strādāt Daugavpils rajonā. Tā, pēc 4 darba gadiem Valmieras rajona skolā atgriezos atpakaļ dzimtajā pusē. Visus šos gadus neesmu strādājusi nekur citur, kā tikai Daugavpils rajonā, vēlāk – novadā. Tieši tāpēc man ir labs priekšstats par novada attīstības iespējām un cilvēkiem. Man gribas, lai mūsu novads kļūtu bagātāks, skaistāks un attīstītāks. Mums ir paveicies, ka esam blakus lielai pilsētai, tas arī ir viens no ieguvumiem.

Kādi cilvēki un notikumi šo gadu laikā palikuši atmiņā?
Gribētos atzīmēt, pirmkārt, tos cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju izglītības sistēmā. Man palika atmiņā daudzu skolu direktori, kurus atceramies un ar kuriem lepojamies. Domāju, ka tā laika visa Padomju Savienība zināja un dzirdēja par Biķernieku skolas direktori Ciļu Jošpu, kura patiešām prata sasniegt augstus rezultātus. Ar ļoti lielu cieņu atsaucos par toreizējo Zemgales vidusskolas direktoru Ņikiforu Perevalovu, tāpat arī Skrudalienas skolas direktoru Iosifu Fedoroviču, Līksnas pamatskolas direktoru Antonu Škutānu, Vaboles vidusskolas direktoru Vladislavu Arnicānu, Špoģu vidusskolas direktoru Voicehu Juhņeviču un daudziem citiem. Strādājot Višķu astoņgadīgajā skolā, man atmiņas saistās ar tādu personību kā Antons Kosjaks (1918-1995), kas ir bijis ilggadējais Višķu sovhoztehnikuma direktors. Tajā laikā tika izbūvēta infrastruktūra, spraigi attīstījās saimniecība. Ļoti daudziem tajā laikā tika nodrošināts darbs. Ja runājam par pašvaldības vadītājiem, es daudz labu vārdu varu pateikt tieši par rajona Izpildkomitejas vadītājiem un vietniekiem, ar kuriem man sanāca strādāt: Staņislavs Kļaders, Jānis Geiba, Viktors Krols, Larisa Holostova, Jānis Bružiks. Pie ciema padomju vadītājiem gribu minēt Naujenes ciema padomes priekšsēdētāju Annu Buli, kas bija fanātiski uzticīga savam darbam. Pēc tam visas funkcijas pārņēma Vasilisa Pudovkina.

Tomēr visspilgtākie notikumi man saistās ar astoņdesmito gadu beigām, kad notika vēsturiskas pārmaiņas un Latvija bija ceļā uz neatkarības atgūšanu. Visi tie notikumi, kas saistījās ar kara komisariātu pārņemšanu, partijas komiteju ēku pārņemšanu un Latvijas Padomju armijas izveidi. Daudzi mūsu virsnieki bija iesaukti Padomju armijā un dienēja visā Padomju Savienības teritorijā. Tomēr bija daudzi patriotiski noskaņoti cilvēki, kas gribēja atgriezties atpakaļ Latvijā. Un tādu virsnieku bija daudz. Man tolaik bija uzdots reģistrēt šos virsniekus. Protams, oficiālu statusu mēs tam piešķirt nevarējām. Tas, ka viņi šajā sarakstā bija, neatbrīvoja viņu no dienēšanas Padomju armijā. Taču, kad sākās Latvijas robežsardzes izveide, mēs piedāvājām Aizsardzības orgāniem kandidātus uz jaunajiem amatiem, un daudzi tika ņemti tieši no šī saraksta.

Tolaik Republikā bija pieņemts alternatīvā dienesta likums un man bija pienākums organizēt alternatīvās komisijas darbu, kura izskatīja to jauniešu iesniegumus, kas pacifisku iemeslu dēļ nevar vai negrib dienēt Padomju armijā. Un mēs, komisija, iesaucām viņus alternatīvajā dienestā. Mēs meklējām viņiem alternatīvo bezatlīdzības darbu rajonā un viņi šeit strādāja.

Es atceros, ka ļoti pārdzīvojām par visu, kas notika Latvijā Puča laikā. Tas bija ļoti trauksmains laiks, bet tai pat laikā ar tādu kā gaišu pieskaņu. Lai arī Daugavpils rajonam nebija raksturīgi masveida braucieni un dalība barikādēs, tajās piedalījās aktīvākie Kalupes, Višķu, Līksnas, Nīcgales, Dubnas un citu pagastu iedzīvotāji.

Vai grūti ir būt par vadītāju sievieti?
Nav grūti. Ja vīrieši tev atļauj paņemt varu, tad atbilde ir viena – jāņem! Ja tu reiz esi uzņēmies vadīt, nav nozīmes, esi vīrietis vai sieviete. Tev jāveic tas, ko tu uzskati par vajadzīgu un kas noteikts tava amata pienākumos. Grūti tas nav, taču interesanti un atbildīgi gan, un tas prasa ļoti daudz laika. Svarīgi katram padotajam skaidri noteikt uzdevumu, vajadzības gadījumā izteikt pateicību vai sarūgtinājumu. Taču ir svarīgi izvērtēt, cik tava pateicība it nosvērta un pārdomāta un vai tavas prasības ir pamatotas. Sieviete vadītāja par 90 procentiem var veikt tos pašus pienākumus, ko vīrietis. Un pārējo viņa parasti kompensē ar savu attieksmi pret darbu, ar savu sievišķību un iejūtību, kas citreiz ir ne mazāk būtiski un ar vēlmi papildināt savas zināšanas.

Par ko sapņojāt bērnībā?    
Bērnībā es sapņoju kļūt par skolotāju. Man vēl nebija 6 gadi, kad aizgāju mācīties 1. klasē. Skolas direktors, kas bija arī labs mana tēva draugs, mani neapzināti mudināja domāt, ka labākas profesijas par skolotāja nemaz nevar būt. Tad, kad es mācījos jau 7., 8. klasē, apsvēru iespēju, ka gribētu būt mediķis. Taču es esmu cilvēks, kas pieņem lēmumus, nemeklējot alternatīvas. Un 9. klasē es šādu lēmumu pieņēmu - izlēmu, ka iešu mācīties par fizikas skolotāju. Nekad nevarēju iedomāties, ka varētu aiziet, piemēram, mācīties filoloģiju. Man pat nenāca prātā diskutēt jautājumā par savas nākotnes profesijas izvēli. Domāju, ka savu sapni esmu piepildījusi. To varētu skatīt ne tikai kā sapni, bet vairāk kā ieceri, mērķi, kuru īstenoju. Lai arī kā skolotājai man nesanāca strādāt ilgus gadus, ar izglītības nozari es biju saistīta vienmēr. Domāju, ka tas daudz man ir devis gan rakstura veidošanā, dzīves pozīcijas noteikšanā, gan citu cilvēku izprašanā. Nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli kļūt par skolotāju, arī tagad ne.  

Kuras Jums piemītošās īpašības palīdzēja darbā un kuras no tām Jums traucēja?
Visvairāk darbā un arī dzīvē ir palīdzējusi atbildības sajūta. Tā man no vecākiem ieaudzināta. Iespējams citreiz tā man arī traucējusi... Traucē savā veidā arī kritiskā pozīcija pret apkārtējiem un paškritika. Jebkuru notikumu, darbu vai pasākumu es vienmēr vērtēju kritiski. Bet pati attieksme gan pret notikumiem, gan cilvēkiem, man ir pozitīva. Ja es neatrodu neko, ko es varētu izdarīt savādāk vai labāk, tātad tas ir izdarīts labi.

Kādi, Jūsuprāt, ir būtiskākie sasniegumi Daugavpils novadā pēdējo piecu gadu laikā?
Es uzskatu, ka pareizi darījām, ka nesaskaldījāmies pa maziem pagastiem, bet 2009. gadā apvienojāmies novadā. Lai cik smagi dažbrīd nebūtu šodien, mums būtu daudz grūtāk, ja toreiz neapvienotos. Jo līdz ar to mums pavērās lielākas iespējas attīstīties. Pie tā nelielā budžeta, kas mums ir, cenšamies ieguldīt tajos pasākumos un nozarēs, kuras dod pozitīvu rezultātu. Sakārtojām izglītības iestādes, nodrošinājām labu fizisko vidi skolēnu apmācībai un brīvā laika pavadīšanai. Ļoti žēl, ka bērnu skaita samazināšanās dēļ esam spiesti slēgt vai reorganizēt skolas, tomēr ceru, ka šis process nepasliktinās apmācību kvalitāti.

Man prieks, ka esam sakārtojuši feldšeru punktus, kas saistīti ar veselības pakalpojumiem pagastos. Lai arī bieži esam nepamierināti ar to, ka lauki netiek pienācīgi apstrādāti, ne vienmēr novērtējam tos cilvēkus, kas uzsāk, nenolaiž rokas un turpina attīstīt savas saimniecības, ar maziem solīšiem, bet iet uz priekšu. Pieaug stipro lielo saimniecību skaits, kaut arī iedzīvotāju skaits turpina sarukt. Gandarījums ir par to, ka saglabājam Latgales tradīcijas. Sākot ar sakrālā mantojuma objektu saglabāšanu un reliģisko organizāciju atbalstu. Prieks par Slutišķiem un vecticībnieku tradīciju attīstību. Vai izdosies aktivizēt jauniešus, kas paliek pie mums, ir ļoti grūts jautājums, bet domāju, ka ļoti svarīgi ieaudzināt katram, ko nozīmē dzimtā vieta viņa personības izaugsmei. Un, protams, uzskatu par būtiskāko sasniegumu paveikto Eiropas Savienības līdzekļu racionālā apguvē – ūdenssaimniecības projekti pagastos, ēku siltināšana, skolu renovācija, ceļu pārbūve un asfaltēšana, katlu māju rekonstrukcijas projekti, kurus realizē iedzīvotāju izveidotās biedrības un daudzu citu projektu realizācija. Ja runājam par perspektīvām, man ļoti gribas, lai tiktu sakārtota sociālā infrastruktūra. Lai cilvēki, kas dzīvo sociālās aprūpes centros, saņemtu atbilstošu un kvalitatīvu aprūpi un pakalpojumus, pie kā mēs pēdējos gados daudz strādājām. Esmu laimīga, ka izdevies izrenovēt vienu no Naujenes bērnu nama ēkām. Mums ir jāmēģina arī bērnu nama bērniem veidot to ģimenes vidi, kuras viņiem kādreiz pietrūka.

Ar ko nodarbojaties no darba brīvajā laikā?  
Brīvā laika ir maz. Man ļoti patīk ceļot, darboties dārzā, būt vasarnīcā, kopt puķes. Komunicēju ar radiem un draugiem. Ja esmu mājās, man patīk lasīt un iedziļināties kādā interesantā problēmā vai jautājumā un atrisināt to.

Jūsu novēlējums lasītājiem.

Lai visu, ko darām, darām tikai ar pozitīvu attieksmi, lai esam atbildīgi par saviem pieņemtajiem lēmumiem, vai tas ir ģimenē vai darbā, un, lai visam, ko darām, būtu spēks un atbalsts. Ticiet sev un saviem spēkiem, un esiet veseli.

Ar Vandu Keziku sarunājās Olga Smane