Veneranda Zeile: "Visu dzīvi esmu strādājusi ciešā saiknē ar cilvēkiem"

Veneranda Zeile Višķu sociālās aprūpes centru vada kopš 2009. gada. Dzimusi Dubnas pagastā, pabeigusi Špoģu vidusskolu, darba gaitas uzsākusi un nu jau 26 gadu garumā turpina dzimtā novada Višķu pagastā.

Beidzot Višķu SAC ir skaista un silta ēka arī no ārpuses – fasāde nosiltināta. Kā jūtaties projekta izskaņā? Cik liels ir gandarījums par paveikto?
V.Z. Projekts ēkas remontam bija uzrakstīts jau 2007. gadā, taču laika gaitā tas tika aktualizēts. Bija darbi, kas tika paveikti arī līdz tam – virtuves bloka renovācija un visu iekārtu maiņa, jumta remonts, logu un ārdurvju nomaiņa. Iekštelpas, protams, ļoti gaidīja remontu, jo ēka praktiski netika remontēta, kopš tā tika uzbūvēta. 1986. gadā tā tika nodota ekspluatācijā kā Višķu iecirkņa slimnīca, kopš 1996. gada – te darbojas Višķu sociālās aprūpes centrs. Klienti šurp tika pārvesti no Kalupes pansionāta. Protams, laika gaitā pašu spēkiem tika veikti kosmētiskie remonti. Pagājušajā gadā sagaidījām pilnu iekštelpu renovāciju – sienu, griestu, grīdu, apkures un ūdensapgādes sistēmas remontu un iekšdurvju nomaiņu. Projekta 2. kārtā bija ieplānots pagrabtelpu remonts, ēkas siltināšana, labiekārtošanas darbi – asfalta seguma atjaunošana un zibensnovedēja uzstādīšana. Esam veiksmīgi tos pabeiguši.

Kopš kura gada Jūs strādājat Višķu sociālās aprūpes centrā?
V.Z. Kopš pašas pirmās dienas. Kopš 1996. gada 2. janvāra. Sāku strādāt par frizieri, jo tā ir mana pirmā profesija. Kā tiek organizēts iestādes darbs, zināju ļoti labi. Vēlāk man piedāvāja sociālā darbinieka vietu, aizgāju mācīties, absolvēju Vadības un sociālā darba augstskolu "Attīstība", iegūstot sociālās palīdzības organizatora un sociālā darbinieka kvalifikāciju. Pēc nelielas atpūtas pabeidzu arī maģistratūras studijas. Un šī gada 13. novembrī apritēs jau 7 gadi, kā esmu šī centra vadītāja.

Kādas ir galvenās īpašības, kas Jums piemīt gan kā personībai, gan kā šī centra vadītājai?
V.Z. Esmu ļoti komunikabla. Te dzīvo ļoti dažādi cilvēki – katrs ar savu dzīves pieredzi un bagāžu. Arī darbinieku ir daudz, un katram ir savs skatījums. Caur komunikāciju var daudz ko atrisināt, pieslīpēt un ievirzīt pareizajā gultnē. Strādājot ar vecāka gājuma cilvēkiem, ir jābūt iejūtībai, empātijai, jāizprot viņu problēmas. Jauni cilvēki ne vienmēr var iejusties vecu cilvēku ādā. Vienmēr saviem darbiniekiem saku – apguļaties jūs vismaz uz vienu dienu viņu vietā, tad sapratīsiet, ka to vienu krūzi ūdens ir grūti aizsniegt, ka tā palaga krunciņa tomēr spiež. Protams, nav jānonāk citā galējībā – darbu nedrīkst nest mājās. Ko mēs bieži darām. Tās problēmas, kas nereti rodas gan ar darbiniekiem, gan ar klientiem.. Nerunāju jau te par papīra kalniem, bet par emocionālo slogu. Protams, vissvarīgākais ir mīlēt savu darbu. Cik es savā dzīvē esmu strādājusi, mans darbs vienmēr bijis saistīts ar cilvēkiem.

Vai uznāk noguruma momenti?
V.Z. Uznāk. Aizbraucu brīvdienās pie tantes, kas ir vientuļa, viņai gribas parunāt. Bet man gribas jau vairāk klusumu, atpūtu, mieru.

Višķu sociālās aprūpes centrs nodrošina invalīdiem un pensijas vecuma personām ilgstošu sociālo aprūpi, sociālo rehabilitāciju un pastāvīgu dzīves vietu. No kurienes šie cilvēki šurp atvesti un kāpēc radinieki, ja tādi ir, izvēlējušies tieši šo aprūpes variantu?
V.Z. Mūsu aprūpes centrā dzīvo cilvēki tikai no Daugavpils novada. Šobrīd centrā ir 74 iemītnieki. Brīvas vietas praktiski nav. Jaunākajam klientam ir 51 gads un vecākajam – 93. Izvēlas, jo, pirmkārt, te viņiem tiek nodrošināta pastāvīgā dzīves vieta, te viņš ir aprūpēts, atrodas medicīnas un aprūpes personāla uzraudzībā 24 stundas diennaktī. Ja klientam ir bērni, mazbērni, kas visi pārsvarā ir strādājoši cilvēki, tad viņiem ir ļoti ērts tieši šis variants.

Bet kāda ir sistēma? Ja tas ir vientuļais pensionārs, kas viņu nozīmē ievietošanai aprūpes centrā?
V.Z. To izvērtē pagasta sociālais darbinieks un Sociālais dienests. Un tad jau viņš tiek atvests pie mums ar visiem dokumentiem.

Vai tas ir vienīgais sadarbības virziens ar novada Sociālo dienestu?
Ir metodiskā sadarbība. No Sociālā dienesta uzzinām par visiem jauninājumiem sociālajā sfērā. Bez sadarbības mēs nevaram strādāt. Ir arī sadarbība ar pagastu sociālajiem darbiniekiem. Viņi brauc sveikt svētkos mūsu klientus no saviem pagastiem – Veco ļaužu dienā, dzimšanas dienās, Ziemassvētkos. Klienti ļoti gaida tādas reizes, viņiem vajadzīga tā saikne – saikne ar mājām, ierasto vidi, draugiem. Bieži sociālie darbinieki atbrauc pie mums ar pašdarbības kolektīviem. Tajās reizēs, kad tiek rīkoti koncerti.

Cik ilgā laika posmā notiek klientu adaptācija šai vietai?
V.Z. Cilvēkam, mainot savu ierasto vidi, kur ir pavadīti ilgi gadi, ir diezgan grūti. Citam atkal vieglāk, jo te viņš atrod savu paziņu loku. Protams, adaptācijas periodā ar klientu strādā sociālie darbinieki, sociālie aprūpētāji, sociālais rehabilitētājs. Personāls ir izpalīdzīgs un atbalstošs.

Vai, Jūsuprāt, varētu pastāvēt kādi citi alternatīvie varianti šim centram? Piemēram, sociālie dzīvokļi.
V.Z. Jā, tāda forma var pastāvēt, taču tur nevar tikt nodrošināts pilns pakalpojumu apjoms. Tur varētu atrasties vientuļie pensionāri, kuriem nav funkcionālo traucējumu, kuri nav guloši. Jo, līdz ko cilvēks ir gulošs, viņu vajag pieskatīt un arī uzraudzība vajadzīga lielāka – viņš jāvanno, jābaro. Tās pansijas un sociālie dzīvokļi nav lieli, tajos var ievietot ierobežotu cilvēku skaitu. Nevar tikt nodrošināta arī vajadzīgo darbinieku klātbūtne. Protams, pansija ir tuvāk viņu ierastajai videi, kas ir vērtējams pozitīvi.

Vai te, piemēram, tiek sniegta arī palīdzība personas individuālo sociālo problēmu risināšanā? Ja jā, tad kāda tā ir visbiežāk?
V.Z. Jā, ja tādi rodas, tad, protams. Sociālie darbinieki sazinās ar ģimeni, radiniekiem, ja tādi ir. Tās sociālās problēmas var būt dažādas. Var arī, dzīvojot vienā istabiņā, rasties nesaskaņas, var sastrīdēties ar istabas biedru. Protams, arī tādas situācijas nākas risināt.

Vai ir jūtams kādu speciālistu trūkums?
V.Z. Mums centrā nav sava psihologa, mēs izmantojam Sociālā dienesta psihologa pakalpojumus. Protams, tāds speciālists būtu nepieciešams uz vietas. Arī rehabilitācijas pakalpojumu klāsts prasītos lielāks. Jo diezgan daudzi mums ir pēc insulta, pēc dažādām traumām, kuriem nepieciešama ne sociālā, bet gan medicīniskā rehabilitācija. Piemēram, masāžas, fizioterapijas procedūras, ārstnieciskā vingrošana. Mums ir neliela trenažieru zāle, ko arī izmanto klienti. Sociālais rehabilitētājs pie mums ir ar medicīnisko izglītību. Ir zināšanas un varēšana to darīt, un iespēju robežās viņš arī palīdz. Ir klienti, kuri atrodas šeit pēc kāju endoprotezēšanas, kuriem ir jāmāca no jauna staigāt. Klientiem, kas ir pēc insulta, jāmāca ēst, kā pareizi turēt galda piederumus un citas elementāras lietas. Lai viņš to varētu, ir nepieciešama fizioterapijas un masāžas procedūras. 

Vai darbinieku kolektīvs ir stabils? Nav tā, ka darba grūtuma dēļ, notiek rotācija?
V.Z. Nē, varu teikt, ka kolektīvas ir nostabilizējies. Ja vien ir tāda nepieciešamība, tad tikai atrast aizvietotājus tiem, kas dodas pelnītā atpūtā. Jaunus darbiniekus atrast ir grūti, neskatoties uz to, ka ir bezdarbs. Ja arī ir tādi, kuriem nepieciešams darbs, ne vienmēr viņi ies strādāt pie mums, jo darbs ir specifisks. Man pašai savulaik bija interesanti vērot gados jaunus speciālistus, kas nāca strādāt. Tās bija jaunietes 22-23 gadu vecumā, par kurām man bija šaubas, vai viņas varēs to darīt. Nekā! Tas viss aiziet uz urrā un strādā! Strādā jau gadiem ilgi.

Viņām noteikti piemīt Jūsu pirmīt nosauktās īpašības – iejūtība, empātija un komunikabilitāte. 
V.Z. Jā, bez šaubām! Nejaušs cilvēks te nevar strādāt, jo katram klientam jāpielāgojas. Katram ir savi untumi un paradumi.

Vai klientiem ir kāda veida iespējas piedalīties arī kultūras dzīvē? Notiek kādi koncerti vai tikšanās, kas tiek rīkotas te uz vietas? Saprotams, ka līdzīgas aktivitātes ārpus centra daudziem šī centra apmeklētājiem būtu liegta veselības stāvokļa dēļ.
V.Z. Parasti jau atbrauc, sevišķi gada nogale, Ziemassvētki ir tas laiks, kad brauc visvairāk. Daudzreiz esmu teikusi, lai biežāk kāds atbrauc arī visa gada garumā, ne tikai Ziemassvētkos, kad labdarībai ir vispateicīgākais laiks. Bet jāsaka, ka vismaz viens pasākums mēnesī mums notiek. Priecājos, ka pēdējo gadu laikā pašdarbības kolektīvi paši piesakās un atbrauc. Bieži atbrauc Naujenes sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu centra Dienas centra kolektīvs, Nīcgales, Dubnas, Laucesas un Biķernieku pagasta pašdarbnieki. 

Vai tiek organizēti kādi pulciņi, sporta un radošās nodarbības?
V.Z. Ja salīdzinām mūsu iestādi ar līdzīga rakstura iestādēm, piemēram, kur dzīvo gados jaunāki un darbīgāki klienti, tad mums diezgan pasmagi ar to iet. Ja kādus 10 gadus atpakaļ centrā bija kādas 2-3 zeķu un cimdu adītājas, tad tagad ir tikai viena. Bet mums ir rīta rosmes, pastaigas ārā, katru gadu svinam Jāņus, Veco ļaužu dienu, Lieldienas, Ziemassvētkus. Šogad ir izveidojusies laba sadarbība ar Višķu pagasta jauniešu centru. Ļoti skaisti tika organizēti Baltā galdauta svētki. Jaunieši mums palīdzēja organizēt arī sporta dienu, ko rīkojam vasarā.

Sportiski ir arī Jūsu darbinieki. Katru gadu piedalāties Latvijas Pašvaldību savienības sociālās aprūpes institūciju darbinieku sporta spēlēs.
V.Z. Neesam izlaiduši nevienas sporta spēles. Tās notiek jau 5 gadus pēc kārtas. Spēļu iniciators bija Madlienas pansionāta direktors Alvars Šteinbergs, nākamajā gadā tās notika jau Saldū, trešajā gadā tās kā uzvarētāji organizējām mēs, divus gadus atpakaļ bijām Tērvetē un šogad – Ventspilī. Es uzskatu, ka tā ir ļoti laba supervīzija. Tā ir  komunikācija ar citiem, atpūta gan ķermenim, gan prātam. Brauc mājās ar veselu enerģijas bagāžu.

Vai var teikt, ka darbs sociālajā sfērā Jūs vienkārši ir kādu brīdi uzrunājis un sajūtat to kā aicinājumu?
V.Z. Laikam no tā brīža, kad aizgāju strādāt par sociālo darbinieku. Jāsaka, ka arī mācīties nebija tik viegli. Bet iekšā tā uguntiņa bija, klikšķis nostrādāja.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
V.Z. Brīvais laiks? Kas tas tāds? Smejas. Ja nopietni, brīvā laika ir ļoti maz. Ir darbs – ģimene – darbs. Bet laiku pa laikam var atrast laiku gan koncertam, gan teātrim, arī kādam izbraucienam. Kaut arī bērni ir izauguši, brīvais laiks tomēr vairāk saistās ar ģimeni. Agrāk nedaudz nodarbojos ar floristiku, noformēšanu, tas man patika.

Ar Venerandu Zeili sarunājās Olga Smane